Ciemojos pie Māra Ķirša...

https://www.facebook.com/amberbee.lv/ https://www.facebook.com/media/set/set=a.1915646398646941&amp=;type=3Ciemojos pie Māra Ķirša. Viņš veido bluķa stropus no dažādiem kokiem un audzē bites tajos. Bluķa strops nav vienkārši vēl viens stropa paveids un šis nav stāsts par to, ka gandrīz katrs patiesi aizrautīgs biškopis vismaz reizi dzīvē ir mēģinājis radīt savu "ideālo stropu" (es arī!!? ). Bluķa strops ir vesela ideoloģija. Zināmā mērā tā ir atgriešanās pie pirmsākumiem - tikai jaunā līmenī, un Māris ar senajām biškopības metodēm ir iepazinies praktiski - nomaļās vietās Baltkrievijā.

19.-20.gs. mijā, attīstoties racionālajai biškopībai stropos ar izņemamiem rāmīšiem, bluķa strops tika noliegts kā mazražīgs, biškopim neērts utt. Padarīts gluži vai par atpalicības simbolu!

Bet šobrīd vairs nav noliedzams, ka pati racionālā biškopība ir nonākusi diezgan lielā strupceļā. Un nebūt ne visās biškopju bēdās vainojama varroa ērce un pesticīdi. Ērci apkarot mēs diezgan labi esam iemācījušies (jebkuras konstrukcijas stropos!), bet pesticīdi šobrīd tiek lietoti daudz mazāk (dārgi taču!) un prātīgāk nekā, piemēram, "ķīmijas uzvaras gājiena laikā" 60.tajos gados, kad jaudīgus hlor- un fosfororganiskos insekticīdus nekaisīja varbūt tikai uz sviestmaizes, bet bitēm tik un tā nebija tādu problēmu kā šobrīd. Turklāt Latvijā pa pilnam var atrast vietas, kur vairāku bites lidojumu rādiusā pesticīdi pēdējoreiz ir lietoti vēl kolhozu laikos.

Manuprāt, lielā mērā vainīga ir pašu biškopju pārliecīgā iejaukšanās bišu saimes dzīvē - ar nepamatoti biežām manipulācijām, mākslīgu ikgadējo māšu nomaiņu un tādu bišu rasu audzēšanu, kuras varbūt pirmajā brīdī šķiet ražīgākas un dravošanai ērtākas, bet nav īsti piemērotas mūsu klimatiskajiem apstākļiem un florai.

Uz brīdi domās pārcelsimies 400 - 500 gadu tālā senatnē. Livonijas, Kurzemes hercogistes, Krievijas Eiropas daļas viena no ļoti svarīgām eksporta pozīcijām bija medus un vasks. Daudzumus var atrast hronikās, tie ir patiesi iespaidīgi un būtiski pārsniedz mūsdienu apjomus. Bites dzīvoja stumbros izdobtās dorēs un bluķa stropos, lieki viņas neviens netraucēja, saimju attīstībā nejaucās un rudenī, protams, ar cukuru nepiebaroja - no Indijas ievestais brūnais cukurs tajā laikā varbūt bija pieejams Eiropas aristokrātiem vai sultāna Suleimana I galmam, bet ne jau nu zemnieka pieskatītām bitēm! Bites ziemoja ar to barību, ko bija savākušas, un teica paldies, ja viņām to neatņēma. Nevienam neienāca prātā uztraukties, vai bišu ziemas barībā nav palicis griķis, virsis vai lapu izsvīduma medus. Un nekādas "bišu izmiršanas" nebija, tāpat kā gadu tūkstošiem ilgi pirms tam.

Ko mēs redzam tagad? Bez jebkādām klimatiskām katastrofām šogad biškopji ziņo vidēji par 50% saimju bojāeju ziemošanas laikā. Kādam - gandrīz visas saimes aizgājušas pa skuju taku, kādam - 20%, un tas esot normāli. Ar visu to, ka medus tiek atņemts pilnīgi vai gandrīz pilnīgi, barībai dots speciāls invertsīrups un bites tiek citādi apčubinātas, caureja ne pa jokam. Antibiotikas kā Krievijā vai Fumagilīnu B kā ASV un Kanādā nozematozes profilaksei un apkarošanai Latvijā mēs lietot vismaz oficiāli nedrīkstam. Pircējs prasa bio-ibio-eko-šmeko medu. No otras puses, saimju veselības un izturības rādītāji kļūst arvien sliktāki, drīz varbūt traniem vajadzēs dot Viagru.? Biškopis spiests manevrēt starp Scillu un Haribdu.

Viens no risinājumiem ir atgriešanās pie Latvijai piemērotas bites, ja ne citādi - pie t.s. krūmu bitēm, kas ir izveidojušās amatierdravās, kurās netiek mērķtiecīgi veikta māšu nomaiņa pret Buckfast, itālietēm vai krainietēm. Ne velti, pēdējā laikā parādās sludinājumi, ka biškopji meklē tieši bezšķirnes saimes. Saprotiet mani pareizi: man arī patīk strādāt ar supermierīgām, viegli dravojamām, lielām, skaistām, dzelteni brūnām bitēm. Bet man nepatīk ieziemot vislabākās saimes ar dārgi pirktām mātēm, un pavasarī atrast biezu slāni ar "mazām, noliktām karotītēm" un kausēt ar caureju aptraipītus, vēl lielākoties pilnus barības rāmjus. Kamēr turpat blakus pie pilnīgi identiskas aprūpes "bite parastā" uzrāda vairāk nekā 100% veiksmīgu pārziemošanu. Kāpēc vairāk nekā 100%? Tāpēc, ka perfekti pārziemoja arī pilnīgi aizmirsta saime spieta kastē - ne papildus barota, ne siltināta, ne apstrādāta pret varru.

Atgriezīsimies pie Māra Ķirša bluķa stropiem. Un salīdzināsim, vai tiešām tie ir tik neērti, neizdevīgi utt. Pie šiem stropiem var iet arī tikai divreiz gadā. Pavasarī, pārliecinoties par bišu pārziemošanu un palīdzot iztīrīt bišu birumu, un vēlu rudenī, atņemot daļu medus. Tātad, milzīga darba ekonomija un saimēm nav lieka stresa. Bluķos pilnīgi ir atrisināts jautājums par mitruma uzkrāšanos, ar ko mūžīgi jācīnās visdažādāko parasto sistēmu stropos. Biezas koka sienas - saime nav ne jāsiltina, ne jābaidās par pārkaršanu. Nav vajadzīgi spilventiņi, sedziņas, plēves: atkal darba un naudas ekonomija. Kupola augšējā daļā bites pašas izveido to gāzu sastāvu un temperatūru, kāds vajadzīgs attiecīgajā brīdī. Nav mākslīgi jāmaina mātes - atkrīt audzēšana vai pirkšana. Izspietošanas gadījumā saime bluķī paliek ar jauno, bišu pašu izraudzītu labāko māti. Rudenī bites netiek piebarotas, bet viņām tiek atstāta daļa medus. Nav jāpērk sīrups, nav darbietilpīgās izņemšanās ar barošanu. Pret varru, ja ir tāda vēlēšanās, var apstrādāt ar sublimatora palīdzību. Lai gan pastāv iespēja - jāpārbauda! - ka šādos apstākļos bites pašas spēj parazītu skaitu ierobežot. Par ražīgumu - arī vēl diskutējams jautājums. Kāds mums parastajos stropos, dravojot stacionāri, ir vidējais ienesums?! Protams, katram biteniekam ir stāsts "pirms 5 gadiem man bija saime, kas strādāja uz 4 magazīniem un ienesa 120 kg preču medus!". Labprāt ticu - tā ir gadījies arī man. Nerunāsim arī par tiem, kuriem Latvijā ir kādas daždesmit saimes "skata pēc", bet īstā "dravošana" notiek Ķīnā un ļauj ar medus izstrādājumu zem sava zīmola nodrošināt visus gadatirgus un vēl pietiek, ko tirgot arī veikalos visu gadu. Bet, ja par VIDĒJO reālo stacionāras dravas ienesumu - drīzāk ticēšu skaitļiem starp 20 un 35 kg. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra bruto seguma aprēķinos tiek izmantots rādītājs 35 kg. Tāpēc reālā starpība apjomos starp bluķi un stāvstropu nebūs nemaz tik liela.

Toties būs starpība kvalitātē. Šādos apstākļos medus būs pilnībā nogatavināts, fermentējies ideālajos stropa apstākļos un varbūt ne tikai vienu sezonu, bet vairāku gadu garumā. Šeit pat nav runa par tiem gadījumiem, kad industriālajā biškopībā apjoma palielināšanai tiek novākts līdz galam nenogatavināts medus, faktiski - iebiezināts nektārs, un pēc tam liekais ūdens iztvaicēts jau ar tehnoloģiskām metodēm. Mēs visi labi saprotam, ka nektārs, no kura iztvaicēts liekais ūdens, un medus - tie ir divi pilnīgi dažādi produkti. Bet medus no bluķa ir krietni pārāks arī par pareizi iegūtu un kvalitatīvu "parasto medu". Par garšas īpašībām katrs var pārliecināties pats, par medicīniskajām - atliek ticēt cilvēkiem, kuriem ir bijušas veselības problēmas, alerģijas utt., un kuri ir gatavi maksāt par medu no "laimīgajām bitēm" krietni vairāk.

Pilnīgi skaidrs, ka mēs visi tagad neskriesim cirst savus stāvstropus malkā un nepāriesim uz bluķa stropiem?, bet kā alternatīva, pirmkārt, mazām amatierdravām, un veselīgu bišu "rezervuārs" kopējam bišu fonam šī iniciatīva ir ļoti vērtīga!

Jo lielākas platibas būs intensīvai lauksaimniecībai, jo mazāk būs dzīvo radībiņu apkārt un bites nav izņēmums.

Atbildēt uz šo ierakstu

Atbildēt uz šo tēmu

Šī vietne izmanto sīkfailus un citas izsekošanas tehnoloģijas, lai atšķirtu atsevišķus datorus, personalizētus pakalpojumu iestatījumus, analītiskos un statistikas mērķus, kā arī satura un reklāmu rādīšanas pielāgošanu. Šī vietne var saturēt arī trešās puses sīkfailus. Ja turpināsit izmantot vietni, mēs pieņemsim, ka tas atbilst pašreizējiem iestatījumiem, bet jūs jebkurā brīdī varat tos mainīt. Vairāk info šeit: Privātuma un Sīkdatņu Politika