LABVAKAR ik vienam no no jums, savu sapņu mājvietu meklējošie, kā arī tie, kam sapni izdevies piepildīt. Vēlējos vēl vecā gada vakarā dalīties ar kādu brīnumainu stāstu, ko piedzīvoja mūsu ğimene. Šis stāsts ir par sapņiem, šaubām, ticību un brīnumiem. Esam jauna ğimene ar diviem sākumsskolas rasbainiekiem.. vēl daudzus gadus atpakaļ, kad mēs ar vīru satikāmies, man pat prātā nenāca, ka pasaulē nav nekā neiespējama. Abi ar vīru esam uzauguši laukos.. Vīrs uzaudzis ar zemes darbiem- Zemnieku saimniecībā, bet es nelielā ciematiņā. Mēs satikāmies pilsētā, tur izveidojām ğimeni. Sākumā viss šķita skaisti, bija viss pēc kā, ITKĀ sirds kāroja, taču bija kluss sapnis, ka reiz- kaut kad, kad būs tāda iespēja, mums būs sava māja. Mēs kopā bijām izsapņojuši, kāda tā būs... liela māja ūdens malā, mums noteikti būs pirts un dīķis, pagalmā būs egle Ziemassvētkiem... vēl es gribētu kādu vecu laukakmeņu ēku kurā izveidot ko līdzīgu viesību mājai... vīrs sapņoja par savu zemi, ko apstrādāt....Skaists sapnis? Piekrītu, skaists, bet Tu atduries pret realitāti... līdzekļu tādam sapnim nav un īsti pat neredzi kur un kā tas var realizēties.... Mēs divi tādi dullie sapņotāji.... bieži dzirdēti komentāri, Nu ko lidinies pa mākoņiem un būvē gaisa pilis.. nostājies uz zemes un skaties realitātei acīs..... ticu, ka daudzi pie tā apstājas...... tikkai ne mēs... mees ticējām, ka ja ļoti ļoti ko vēlas, tad kosmoss to sadzirdēs..... Mums bija hobijs- braukāt un vērot īpašumus, kas varētu būt mūsu... tā sapnis likās dzīvāks. Un tas bija dzīvs, jo aizverot acis es skaidri redzēju to vietu ko izsapņojām Un te nu sākas stāsts par brīnumu Reiz braucot pie vīra vecākiem mēs izvēlējāmies neierastu maršutu.. nolēmām izmest līkumu jautri pļāpajot vērojam vēl neredzētas vietas..... pārbraucam pār tiltu, kas šķērso upīti. Paveram skatu uz kreizo pusi un iestājas klusums..... vīrs strauji sabremzē un man sajūta, ka dzirdu savus sirdspukstus. Tur paveras skats uz laukakmeņu fermu, kam iebrucis jumts..... taču nezin kāda sajūta mudina mums doties šo vietu aplūkot.... iekšā ir pilnīga pārliecība, KA TĀ IR VIETA KO ESMU REDZĒJUSI. Aiz fermas paveras skats uz viensētu, kurā ir liels nams ( jā-mūsu māja), maza laukakmens kūtiņa ( mana pirtiņa), dīķis un pat cēli stāv egle..... viss ir aizaudzis, nolaists, bet es cauri visam tam skaidri redzu savu sapni.... paskatos uz vīru un redzu, ka viņš jūt to pašu... to sajūtu nevar izstāstīt.... tik ļoti tu jūties SAVĀ VIETĀ, ka tūdaļ gribas tur dzīt savas saknes..... Bet viss šķietami nav tik vienkārši, kādam tak tas pieder.... Tā nu ar trīcošu sirdi dodamies tālāk pie vīra vecākiem.... tur satraukti stāstam par piedzīvoto... vīra mamma vietu atpazīst.. satāsta, ka šī vieta piederot kādai kundzītei gados, taču viņa dzīvo Rīgā. Un lai ne uz ko neceram, jo to vietu daudzi kārojuši, bet kundzīte to nepārdodot... taču ja mēs vēlamies, tad telefona nr. varot dabūt. Ko mums zaudēt..? Pēc 2. dienām saņēmām tantes nr. Taču sākās pārdomas.... nu ko gan mēs varam piedāvāt? Skaidras naudas mums nav.. kredīts nav pieejams Taču sirds klusi teica priekšā, lai zvanam Es paņēmu klausuli un zvanīju..... man nebija jausmas ko teikt, tapēc nolēmu nedomāt, bet teikt ko jūtu..... Klausules otrā galā atskanēja tantes balss. Tā skanēja laipna un sprauna.... Es stāstiju, ka mājas ko ieraudzījām ir mūsu sapnis... ka tik ļoti tur sajutām savu vietu.. Ka vēlamies tur visu sakopt un atjaunot..... Un tad man notirpa viss, jo kas tāds notiek reizi dzīvē.... Klausules otrā galā tante man saka....:"jūs no debesīm sūtīti.... es tieši vakar domāju, kaut man izdotos mājām atrast saimniekus kas tās godātu un rūpētos.. tā izpildītu sen doto solījumu vecajiem saimniekiem..... un jūsu zvans ir kā zīme, ka esat īstie"..... Viņa nepazina mūs, mēs nepazinām viņu...... taču tāda brīnumaina tikšanās notika..... Turpinot sarunu Man nācās atzīt, ka mums diemžēl nav iespējas ņemt kredītu un arī skaidras naudas lielām summām navuz ko tante mums teica, TAM NAV NOZĪMES.... TAS VISS IR RISINĀMS... mēs vienojāmies par privātu hipotēku un arī summa ko maksāsim ir vairāk simboliska..... tante teica, ka viņai svarīgi, lai mēs mājas varam atjaunot un tam naudiņa vairāk noderēs..... Nu ir pagājis gandrīz gads, milzum daudz mīlestības, rūpju un darba ieguldīts un jau pamazām var sākt manīt, kā mūsu sapnis īstenojas.
Mums ir savas mājas upes krastā, ar dīķi, laukakmeņu mūriem unpagalms ar savu egli..... vīram ir zeme ko apstrādāt..... ir pilnīgi viss līdz sīkākai niansei no mūsu sapņa....
Sapņi piepildās.... atļaujiet tiem būt un ticiet, ka šķietami visnepiepildāmākie sapņi var tikt īstenoti...... un reizēm tas notiek tik neparedzamā veidā!
Sapņojiet mīļie!!!! Lai top!
