Latviete Gērnsijā – aizbraukt vai palikt? Ar Ivetu Bērziņu...

Latviete Gērnsijā – aizbraukt vai palikt?

Ar Ivetu Bērziņu tiekos St. Peter Port, Gērnsijas galvaspilsētā. Lēnā solī abas kāpjam augšā uz manu dzīvokli. Iveta saka, ka viņai ļoti sāp kājas, sevišķi, kāpjot augšup. Lejā iet esot daudz vienkāršāk un patīkamāk.

Paldies, ka esi atnākusi uz šārīta tikšanos. Piedod, bet man tu esi kā balta lapa.

Pie iesaukām esmu radusi jau no bērnības. Mans uzvārds bija Saulīte. Tā nu visi mani arī saukāja par Saulīti. Tā ir tāda normāla cilvēku attieksme. Vismaz es to tā pieņemu.

Latvijā strādāju slimnīcā. Tur mani saukāja par Funktieri, jo bieži sacīju: “Nu, ja tā labi pafunktierē, tad var izdarīt to un to.”

Kutelī ( Les Cotils – autore ) mani sauca par zombiju. Jo sākumā cilvēki nebija raduši pie veida, kā es gāju ar savām kājiņām. Tenterēju vien, tenterēju vien.

Seven Day Shop angļu priekšniece kādu dienu mani palūdza sagriezt papīrus. Kā es viņai pateicu šņik šņak, ar to arī sākās. Tas “aizgāja” pa visu ofisu, apgriezās uz riņķi, “apskrēja” noliktavu un atgriezās atpakaļ. Tā nu visi mani iesauca par Šņik Šņak.

Iveta, lai arī es tev nepiedēvētu iesauku, saukšu tevi īstajā vārdā. Lūdzu, pastāsti tuvāk par sevi.

Visai drīz, jau 31. augustā man būs 60 gadi. Pašai neticas, ka jau tik daudz. Man ir divi pieauguši dēli. Vienam 41 gads un otram 40 gadi. Četri mazbērni. Vecākajam sešpadsmit. Jaunākajam, viņa brālim, gandrīz divi gadi.

Vispār kaut kur braukt man nekad mūžā nebija nekādas domas. Bet tā jau ir, ka naudas vienmēr pietrūkst. Latvijā es strādāju slimnīcā. Man piedāvāja tādu darbiņu, ar sudrabu skraidīt pa visu Latviju. Pēc tam man vēl divi biznesi nāca klāt. Vienu vārdu sakot, pagriezās tāda iespēja, ka varētu aizbraukt uz ārzemēm un papelnīt naudu, lai paplašinātu biznesu. Bija doma pirkt klāt labākas kvalitātes preci. Tā es atbraucu uz Gērnsiju 2005. gada martā. Sākumā uz deviņiem mēnešiem. Lūdzu, pastāsti vairāk, kā tu atbrauci?

Rīgā bija kantoris. Par to uzzināju no draugiem. Kopā ar savu draudzeni aizbraucām un pieteicāmies. Kad pazvanīja Ilona no kantora, man pat neticējās. Jo pirms tam citur biju pieteikusies, samaksājusi Ls 150, un tā arī palika. Vārdu sakot, šis kantoris mums darbu atrada un biļetes nopirka. Gērnsijā darba devējs katrai iedeva £50 pirmajai nedēļai iztikai. Protams, pēc tam atvilka no algas. Atvilka arī par dārgajām lidmašīnas biļetēm. Latvijā pateica, lai ņemam siltākas drēbes līdzi, jo Gērnsijā būs auksti. Tā es saliku čemodānu bezmaz vai ar pufaikām.

Kādi bija jūsu dzīves apstākļi?

Dzīvojām sešas sievietes vienā istabiņā. Tāda šaura ejiņa pa vidu starp gultām. Gultas divos stāvos. Es gulēju augšā.

Virtuve bija viena uz visiem. Ledusskapī katram iedalīja mazu rūmīti. Produktus pirkām reizi nedēļā, un katra pati sev gatavojām ēst. Katrai istabiņai bija savas dežūras. Bija noteikts, kad kurš uzkops istabiņu, sūknēs paklājus un tīrīs kopīgo virtuvi.

Vai tu vari aprakstīt vienu darba dienu savā pirmajā darba vietā?

Strādāju Tompson & Morgan. Uz darbu tikām ar kājām. Nebija tālu jāiet. Mēs sākām darbu 08:00. Darbs it kā skaitījās līdz 17:00, bet patiesībā varēja būt arī līdz 20:00. Pārtraukums bija tikai tik, cik paēst un pāris kafijas pauzes.

Tas bija murgs, ne darbs. Tā kā tādus lopiņus sadzina tur iekšā. Visām vienādas formas. Nu, lai jau tā būtu. Tādas pat uz veikalu veda attiecīgā dienā. Tad tas bars zaļajās formās saplūda Safeaway iekšā. Kuras negribēja zaļajās formās, mājās pārģērbās un uz veikalu pašas tika.

Darbs. Bijām ap 30 – 40 cilvēku. Precīzi neatceros. Visas latvietes. Pakojām puķu stādus. Ņēmām no kastītēm ārā un likām trejos. Tevi pa grupām nostāda pie četriem konveijera. Tad treji iet, pucē ciet un liec uz konveijera. Ja nepaspēji, tad uz tevi skatījās tā, it kā tu būtu nez ko izdarījusi. Un tad vēl tās tās leibes. Tās sievietes, kuras gadiem jau bija braukušas, tām jau fiksi gāja. Es arī būtu ātrāk darījusi, ja es būtu ietrenējusies. Nedod Dievs, ja vēl Bumbulis ( tā mēs iesaucām vietējo sievieti – darba uzraudzītāju) nostājās blakus, tad stress vēl lielāks. Viņa kā tāds vampīrs nostājās un skatījās uz tiem, kam gāja lēnāk. Man bija ļoti liels stress. Mani nodzina pamatīgi. Svaru nometu nemanot. No 82 kg trīs mēnešu laika bija tikai 66 kg. Nervi čupā, svars nost. Protams, nekāda vaina (smejas.) Svars bija nost, bet galvā domas tādas, ka nošauties varēja.

Vai sanāca laiks arī atpūtai?

Latvijā es biju pieradusi pati sev strādāt un arī izkārtot savu brīvo laiku. Te tā nevarēju. Te neko nevarēju izplānot. Tā arī atpūtāmies. Kura pēc darba pa taisno gultā iekšā. Es tā nevarēju. Man patika palasīt. Citām tas nepatika, jo gribēja, lai gaismu slēdzu ārā. Tā nu es līdu zem segas un lasīju ar bateriju.

Gribējās arī padejot. Gājām uz Barbados un Follies nakts klubiem. Tā kā mums līdzi bija paņemtas bezmaz vai pufaikas, tad nemaz izejamās drēbes nebija sākumā. Rakstīju vedeklai uz Latviju, lai atsūta man kaut ko iziešanai. Vēlāk jau tepat piepirku klāt.

Šad tad aizgājām uz angļu pabu Gold Lion. Ļoti daudz cilvēku tur piektdienās, sestdienās. Visi darba drēbēs. Nu, tāds riktīgais gadjušņiks. Toreiz jau vēl visi pabā iekšā pīpēja. Ieejam iekšā, gribas alu. Bet kā paprasīt, nav ne jausmas. Tā nu mēs tur žestikulējām ar rokām.

Kādas ir bijušas tavas darba gaitas Gērnsijā?

Kā jau teicu, esmu strādājusi pie puķu stādu pakošanas. Esmu tīrījusi ofisus. Esmu arī hotelī uzkopusi istabiņas. Tas gan bija ļoti grūts darbs. Tās king size gultas, kurām vajadzēja apskriet apkārt! Es tur izturēju tikai divas nedēļas. Traukus es vēl joprojām pirmdienās mazgāju vienā no restorāniem. Esmu strādājusi arī noliktavās, kur pakojām čārdžerus. Jāsaka, ka pa trīs, četri gadi esmu strādājusi angļu firmās, kam Gērnsijas īpašo noteikumu dēļ nācās pārcelties uz Džērsiju vai atpakaļ uz Angliju.

Vai tu atceries kādu smieklīgu gadījumu no savas dzīves Gērnsijā?

Vai, daudz! Pastāstīšu.

Neviens, nekur, nekad nav varējis aprakstīt mana dēla Māra sacīto – piļī pa palmām. Un mēs atpiļījām pa palmām. Kamēr vēl bijām Latvijā, nekādas domas nebija, ka mēs varētu uz Gērnsiju uz palmām, redziet, atbraukt. Tā nu mēs abas ar draudzeni smējāmies – atpiļījām uz palmām (Gērnsijā tiešām ir ļoti daudz palmu- autore ). Bija tāds traģikomisks gadījums. Vienu dienu Tompson & Morgan mūs visas, visas izsauca ārā uz ielas. Priekšnieks pateica, ka tualetē kanalizācija ir aizdambējusies. Viņš mums visām lika nākt pie tā tualetes poda cauruma un skatīties. Viņam par to tagad esot jāmaksā, lai attīrītu. Bet mums visām bija paredzēts bārbjekū. Nu, lūk, priekšnieka neparedzēto izdevumu dēļ, tā mēs arī palikām bez bārbjekū. Mums visām bija šoks un nesaprašana.

Atceros vēl vienu gadījumu. Darbā bija ļoti daudz izbrāķētu lilliju sīpolu. Meitenes bija saspērušās tos sīpolus, salikušas aploksnēs un tik sūtīs uz mājām. Viņas bija stūķējušas tajās zilajās vēstuļu pasta kastītēs, kas uz ielas. Vienvārdsakot, pastā zavals. Viņi, protams, redzēja visas adreses un kas un kā. Atveda tās visas aploksnes augšā pie priekšniekiem. Un tad nu gāja vaļā. Kādas divas vai trīs meitenes pat aizsūtīja uz mājām, atpakaļ uz Latviju. Man bija riktīgs šoks.

Nu tā, tādi atgadījumi. Bet kopumā jutos kā melnais jērs aitu barā.

Vislielākā traģēdija visa tajā ir tā, ka man nav tāda angļu valoda, kā gribētos. Kad gāju prom no pirmā darba, es pat nezinu, kādā veidā es to pateicu priekšniekam. Bet izdarīju! Uz Gērnsiju praktiski atbraucu bez angļu valodas. Cik jau skolā biju mācījusies. Zināju, kas ir puķe, kas ir putns. Mans draugs pirmajā randiņā atnāca ar vārdnīcu. Tā arī sarunājāmies, ar vārdnīcas palīdzību. Šeit mani draugs aizveda trešdienās uz koledžu un no koledžas uz ofisu, kur strādāju līdz deviņiem vakarā. Kad man mācīties? Sestdien, svētdien briesmīgi gribas?

Dzīve tomēr nav tikai darbs. Vai tev sanāk svinēt latviskos svētkus?

Ja es esmu bijusi Latvijā, tad jā. Svinēju sava vecākā dēla ģimenē, kad vedekla bija dzīva. Diemžēl, viņa nomira ar krūts vēzi. Es tieši tajā laikā ciemojos Latvijā. Palika divi bērni bez mātes. Tas ir drausmīgi.

Gērnsijā esam svinējuši pie manis mājās. Tas bija, kad vēl daudzi dzīvoja Open market un uz deviņiem mēnešiem hoteļos. Man vēl tagad ir bildes, kur galdi noklāti. Nebija tādas problēmas, kā ir tagad. Visi ir kaut kur aizņemti. Visi tagad skrien pa pārtaimiem, overtaimiem. Lai tikai visu nomaksātu! Tikai domā, kā savilkt visu. Visiem ir bērni, mazbērni. Tas viss ir bijis. Vai varbūt tie ir gadi, kas iet uz priekšu? Es nezinu. Tas viss ar laiku ir pazudis. Visur ir kaut kāda aizņemtība. Ne liekas naudas, ne laika nekam nepaliek! Tagad, lai es varētu kaut ko uzrīkot? Vienkārši nav iespējams.

Pirmajā vai otrajā gadā mana drauga Andi mamma ar tēti pieskatīja bērnus, lai mēs abi varētu aiziet uz Gērnsijas Latviešu Asociācijas rīkoto pasākumu. Cik esam varējuši, esam gājuši uz ballītēm. Pēdējā, kur bijām, bija kopā ar Baltajiem Lāčiem.

Tu Gērnsijā dzīvo samērā sen. Vai ir doma kādreiz atgriezties uz dzīvi Latvijā?

Hm. Puikas man saka: “Tev te nav, ko meklēt.” Māte gribētu. Saka, ka es viņiem pietrūkstu. Ja es, piemēram, šodien aizbraucu uz Latviju, man taču uzreiz ir jāmeklē darbs. Es taču nevarēšu mammai blakus sēdēt. Es vēl vēlos pavilkt tuvāk pensijai. Man jau ir nomaksātas tās minimālās nedēļas. Tagad es pati vēl iemaksāju. Šad tad, kad ar Andi pastrīdamies, domāju pie sevis: “Ja viņš tagad teiktu, lai braucu uz savu Latviju, es tā arī darītu.” Es nezinu, iespējams, tā arī būs. Ne jau viņš skries man līdzi uz Latviju.

Cik noprotu, tev ir ģimene gan Gērnsijā, gan Latvijā.

Nu jau divpadsmit gadus dzīvoju kopā ar vietējo, gērnsijieti Andi. Viņš ir ļoti labs kārpenters, pašnodarbinātais. Viņam ir divi pieauguši bērni. Meita Elēna dzīvo Jaunzēlandē, dēls Ādams šeit, Gērnsijā. Andi ģimene, gan tēvs, gan mamma, mani uzreiz ļoti labi pieņēma. Mammīte gan jau ir mirusi. Es pat pabrīnījos, ka pret mani ir ļoti laba attieksme arī no Andi citiem radiem. Šo gadu laikā esmu kopā ar viņiem bijusi daudzās pārtijās. Sākumā tas bija murgs. Es tikai pusi sapratu, ko no manis grib. Visi man kaut ko prasa, bet es atbildēt neko nemācēju. Tagad jau vairs nav problēma. Vistrakākais, ka visu laiku esmu strādājusi kopā ar latviešiem. Man nav bijusi iespēja runāt angliski.

Mājās mēs tagad runājam tikai angļu valodā. Pat kaķis saprata divas valodas. Diemžēl, viņš saslima un man blakus gultā nomira. Mums tā bija drausmīga traģēdija. Bija mīlīgs. Bučas man deva. Bija kā bērns. Piecos no rīta cēla mani augšā un prasīja, lai paberu kaķu saldumus.

Līdz šim esam dzīvojuši trīsistabu dzīvoklī skaistā privātmāju rajonā, bet drīzumā pārvāksimies. Mums ir mazs dārziņš, bija siltumnīca. Kādreiz tomātus stādīju. No četriem stādiem bija ļoti liela raža. Esmu arī gurķus stādījusi un redīsus sējusi. Tik izeju ārā dārzā un noplūcu, cik vajag. Audzēju arī puķes.

Latvijā ar vīru nodzīvoju piecus vai sešus gadus. Ar Andi esmu izturējusi divpadsmit. Pašai neticas. Var jau būt, var jau būt, ja būtu kaut kur uz sauszemes, es kādā tādā parivā būtu aiztinusies projām. Bet, pirmkārt, kuģi nenobalsosi. Lidmašīnu arī nē. Ne kāju, ne roku nepacelsi. Tā ir. Var jau biļetes nopirkt. Bet, kamēr tas laiks pienāk, tu jau simts reizes esi pārdomājis. Otrkārt, tu, cilvēks, jau esi apaudzis ar tām mantām, nav tā, ka paņemsi čemodānu, kā uz šejieni atbrauci.

Tu teici, ka dažreiz ir doma aizbraukt no šejienes. Kāpēc tā ir?

Viena lieta ir tā, ka visi manējie tomēr ir Latvijā. Viss tur notiek – koncerti, teātri, visādi pasākumi. Man ir mazbērni un radi. Pateicoties Gērnsijas naudai, man ir dzīvoklis, kur dzīvot. Man tikai vajadzētu normālu darbu. Man prasās koncerti. Ko es redzu šeit? Darbs, māja. Savā laikā esmu dejojusi, teātri spēlējusi. Lai cik rocība maza ir bijusi, aizbraucu uz Rīgu uz teātri. Jaunajā gadā aizgāju uz lielo egli. Satiku cilvēkus, ko veselu gadu nebiju satikusi. Kas Gērnsijā te notiek? Kauns klausīties viņu dziedāšanā. Kvalitātes nekādas. Manā uztverē tā ir tāda jēru maušana.

Kāds ir tavs vēlējums Latvijai simtgadē?

Vēlu, lai Latvija atkal uzplaukst tāda, kāda tā bija divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Vēlu, lai atkal atjaunojas ražošana un visiem ir darbs. Vēlu, lai mana mamma nodzīvo, kā ieplānojusi, līdz Latvijas simtgadei.

Atbildēt uz šo tēmu

Šī vietne izmanto sīkfailus un citas izsekošanas tehnoloģijas, lai atšķirtu atsevišķus datorus, personalizētus pakalpojumu iestatījumus, analītiskos un statistikas mērķus, kā arī satura un reklāmu rādīšanas pielāgošanu. Šī vietne var saturēt arī trešās puses sīkfailus. Ja turpināsit izmantot vietni, mēs pieņemsim, ka tas atbilst pašreizējiem iestatījumiem, bet jūs jebkurā brīdī varat tos mainīt. Vairāk info šeit: Privātuma un Sīkdatņu Politika