Pievienojos... DZĪVE LAUKOS Ir neskaitāmi iemesli, kāpēc...

Pievienojos...

DZĪVE LAUKOS

Ir neskaitāmi iemesli, kāpēc es pārvācos dzīvot uz laukiem, zinu, ka ir daudzi mani paziņas, kas apsver šo domu, taču līdz galam nevar izšķirties.. tad lūk - dažas lietas, kuras manai sirdij liek pukstēt straujāk.

-laikam parādās cita garša - tas vairs nepietrūkst, tas nav mazumā, nav pārākumā, tas kļust par plūdumu, tam nav noskaldītu stūru, tas vienkārši ieziet no dienas kārtības, jo viss pāriet vienmērīgumā, jo nav vairs steigas, nav skriešanas - nav paspēšanas. Tāpēc es ceļos agrāk un man pieder maģiskie rīti, kad visa dunošā pasaule vēl guļ. Man ir laiks sev, ieklausīties jauno vanadzēnu klaigās, apbrīnot pirmos saules starus, atsveicināties no rīta miglas, izbaudīt savu rīta dzērienu uz miera terases un ļaut dienai sākties mierīgi pašai, bez vajadzības to steidzināt

-miers; koki, puķes, pļavas nedomā - tā ir tik neitrāli skaista vibrācija, kurā var dzirdēt sevi; tas ir klusums, kurā nespoguļojas svešas domas un šajā mierā var sadzirdēt, kur jādodas, kas jādara, var atšķirt savu no sveša. Tik viegli vērot dabā notiekošos procesus un saskatīt skaistas analoģijas, kas daudz dziļāk palīdz saprast visu cilvēka dzīvi kopumā. Un svarīgākā miera atziņa, ka visam savs laiks. Neviens nestāda sēklu un nesagaida augļus nākamajā dienā. Visam savs laiks.

  • daba; dzīvojot laukos, Tu daudz vairāk laika pavadi ārpus sienām, īpaši, kad ir lielisks laiks - viss ārā sauc spēlēties. Un var pamanīt, kā lapas sazaļo, pieneņpļavas uzplaukst, pirmie taureņi izlido, var izbaudīt ārkārtīgi bagātīgās pavasara putnu simfonijas, sastapties ar neskaitāmajiem meža zvēriem, vērot visas dabas pārmaiņas, kā nobriest pirmie augļi, parādās pirmās zemenes dobēs, izbaudīt svaigi pļautas un kaltētas zāles smaržu, un visus saulrietus un saullēktus, kas Monē stilā iekrāso debesjumu, var pilnā mērā izbaudīt rudens smaržas un to nemanāmo smalkumu kādā lapas ierāsojas dzeltenos un sārtos toņos, sajūsmināties par beku vīriņiem, meža ogām, un rudenī ar tik lielu sajūsmu sēdēt pie silta uguns kamīnā ar gardu vasarā vākto gaiļpiešu tēju.. un ziemā - oo.. ziemā, vērot pirmos kailsalus, pasakainās sarmas, brist pa dziļo sniegu un iet uz mazo, aizsalušo upīti gulēt uz ledus, jūtot kā straume zem ledus aijā ķermeni, kas guļ virspus tā.. un kad snieg - lielām, skaistām pārslām.... tik daudz skaistuma un nianšu, kuras vērot un par kurām priecāties.. tās paiet secen, kad dzīve rit vairāk pilsētas mūros.

-ūdens; baudu labsajūtu, ka pie pašas mājas atrodas skaists dīķis, kurš vienmēr lolo ķermeni ar savu maigo un dziedinošo enerģiju. Jā, dziedinošo, šķiet, pēdējo gadu laikā ūdens mūsu dīķī ir mainījis nedaudz savu struktūru un katru reizi, kad dodos peldēt, tas tik maigi ieaijā ķermeni, ieskauj, apglaužas, tik saudzīgi apmainās, iedodot tīro. Jo ūdens nav tikai ūdens. Un dzēstri agrās rīta peldes patīkami ievada dienu skaistā, svaigā plūdumā

-ēdiens; jā, laukos tas ir tik bagātīgi pilns ar dzīvību, angliski ir lielisks vārds, ar ko to aprakstīt "nurturing" - tulkojumā "barojošs", taču tas ir neprecīzs tulkojums, tas vairāk ir piepildošs, lolojošs, saudzīgs, dziedinošs, tik pilns ar dzīvības sulām, ka to vajag daudz mazāk, jo tajā ir tik daudz kā aktīva, tik daudz kā garda un ķermenim jēgpilna. Bagātīgi izaudzēts garšvielu klāsts padara to visu vēl baudāmāku. Un ne tikai ēdiens, arī dzērieni - no svētavota svaigs ūdens un pļavu bagātībās lasītas tējas.. un pat ja gribas, savs plūmju, zemņu, cidoniju vīns..

-ne-garlaicība - lauki ir vieta, kur vienmēr ir ko darīt. Ja rokām tīk, prātam gribas - te vienmēr var atrast ko jaunu sev, Tu atrodies kā milzigā radošajā darbnīcā, kur ļoi daudzām lietām un noteikumiem vairs nav nekādas nozīmes. Ir tikai viens noteikums - ja gribas - daram! Te ir vieta atklāt sevī dārznieku, galdnieku, puķlopi, lopkopi, mežstrādnieku, ogotāju, kulināru, santehniķi, elektriķi, rīkstnieku, sēņotāju, makšķernieku, lauksaimnieku, būvnieku, šī ir vieta, kur apzināties un iekāpt savā vispusībā - tajā, ko mūsdzienu dzīve aiz vien mazāk kultivē, ieejot aizvien lielākā specifizācijā. Ja vien gribas, var tik daudz. Un pie visa tā, mūsdienu tehnoloģijas palīdz to visu ieviest pilnīgi jaunā līmenī. Interneta pieejamība ļauj nodarboties ne tikai ar šo visu, bet paralēli atrisināt iespēju noplnīt, tas, ko tik daudzi uzskata par mīnusu dzīvošanai laukos.

-pastāvība un patstāvība pašpietiekamībā - ja neņm vērā elektrību, tad viss pārējais - ūdens, siltums nāk no vietējiem resursiem un nekad nav jāsūdzas par iestāžu ļaunprātīgajām rīcībām. Ja Tu iekurini - Tev ir, ja neiekurini - nav. Dzīve laukos pieradina pie pašpietiekamības, kur galvanā komponente savai labklājībai esi Tu pats. Un nav vietas kāda cita vainošanai. Kā izdarīsi - tā būs. Neizdarīsi - nebūs. Un jāatzīmē, ka malkas siltuma kvalitāte, lai arī cik arhaisks šis apsildes veids nebūtu, man patīk vislabāk, gaiss un siltums ir daudz pieņemamāks elpceļiem un arī ādai.

-kustība; ķermenis ir, lai kustētos. Un laukos tas noder visvairāk, ar baudu var vērot, kā ķermenis darbojas un kā tam sevi patīk piedzīvot dažādos veidos, izpaust sevi un pieredzēt caur tik daudz ko, izjūtot visu kopumu kustamies. Un ne tikai vienkārši kustamies - sajūtot un redzot kā viss, kam pieskaramies, bagātīgi atsaucas - iestādīta sēkla ness ražu, no meža sagādāta malka ness siltumu, izveidota, savesta kārtībā, jauna telpa vai dobe, ness prieku acij, un aiz vien rada jaunus veidus kā sevi pieredzēt.

-insekti; mītot pilsētā insekti kļūst par tādu biedu - odi, mušas, dunduri, ērces.. tas ir iemesls, kāpēc pārāk ilgi pa pļau nestaigāt vai neuzturēties mežā. Tā ir tāda sava veida interesanta atrautība, ko agrāk vēroju sevī arī es, pirms pārvākšanās uz laukiem. Arī man pirms gadiem klupa virsū ērces un uzbāzās insekti.. Tagad basām kājām dodos sēņot, cauru vasaru plikie pirksti gardi izbauda zāli... un nav - nekož. Jo manī iekšā vairs nav šo insektu.. un nevis citos, bet manī. Reizēm redzu ērci rāpojam pa zābaku, nolieku to malā un dodos tālāk. Agrāk arī domāju, kā nesakož aborigēnus, indiāņus, iezemiešus.. tāpēc arī nesakož, jo viņi ir saskaņā ar sevi un dabu.

-Smiekli un prieks: jā, ir daudz vairāk laika smiekliem un priekam, nav nemaz iespējams nepriecāties par svaigu pīrāgu ar tikko lasītu aveņu mērci, vai vienkāršu kopā pabūšanu ar mīļajiem. Te viss atslābs, te viss smaida. Un ar sajūsmu vēroju, kā notiek tik skaista sadzīvošana kopā 3 PAAUDZĒM!!! Jā, trim paaudzēm, bez ierastajām interesantajām dramaturģiskajām pieskaņām. Nē, te visi darbi noriss priekā un mierā, nekas nav par pienākumu un tāpēc viss rit tik raiti un savlaicīgi, jo katrs dara savu. Neviens nav galvanāks vai mazāk svarīgs. Katrs piepilda sevi un savu. Un katrs ciemos atbraukušais nav ciemiņš - vieņš ielīst kopīgā būšanā un līdztekus bauda to mieru, to skaistumu, to sajūsmu, to maģiju, kurā ieaijā būšana laukos, kad viss noriss plūsotši mierīgā priekā. Tā, kā tam jābūt visā dzīvē.

Un, nē, tas jau patiesībā nav stāsts par dzīvošanu laukos, tas ir stāsts par iekšējo piepildījuma sajūtu. Es jūtos piepildīta šajā maģiski dzīvajā laikā. Jo ir tik daudz kas, par ko priecāties, audzējot to lielāku. Mums ir tik daudz brīvību un iespēju kā nekad agrāk. Un šo skaistumu var ieraudzīt pilnīgi visā. Vai tas būtu maigs zālāja paklājs, pa kuru basām kājām baudīties, vai pilsētas bruģis, kas palīdz veidot infrastruktūru, lai procesi notiktu ātrāk un jēgpilnāk. Visā ir ekspansijas skaistums. Taču man tas patreiz ir laukos, lai arī pilsētu ar tās visplašajām iespējām es nemīlu mazāk. Arī pilsēta zied, arī pilsēta staro, ir tikai jāatrod miers sevī. Un tad miers ir it visur, kur mītam.

Cik ļoti,ļoti ?

Atbildēt uz šo ierakstu

Es gribu šitā ?

Atbildēt uz šo ierakstu

Dievīgi un apskaužami!!!!

Atbildēt uz šo ierakstu

Tieši tā?

Atbildēt uz šo ierakstu

Lieliski ?. Tomēr piebildīšu, ka šādas sajūtas var būt tikai dzimtenē, kur dzimis un audzis. Dzīvoju Īrijā, vairàk tās malā, kalnu ielokā, daba arī šeit ir skaista, tomēr tās sajūtas te nav. Nav tā laimes sajūta, kad ar basām kājām izej cauri peļķej, nav šeit arī kur īsti piesiet acis, ja nu vienīgi šie kalni, un vienīgie sauvaļaļas zvēri, ko vari šeit ieraudzīt ir truši. Kur dzimst sirds tur arī dzimst dvēsele. ??

Atbildēt uz šo ierakstu

Viss jauki,gaiss,putni,klusums un tā tējas dzeršana nesteidzīgā uz terases,bet bez naudas laukos tomēr neizdzīvosi!!!

Laukos ari var nopenit naudu.vajaga tik atrast pareizo variantu ka nopelnit.

Pārvācos uz laukiem pirms 30 gadiem. Sākumā mēģinājām pelnīt ar lauksaimniecību un dārzkopību - tas ir skarbi:). Tagad darbs ir radošs, var izmantot tehnoloģijas, un viss notiek. Ir gan nauda, gan viss minētais.

armands4 Ja tā būtu,tad lauki nebūtu tukši,neslēgtu vienu pēc otras skolu!!!

Ja dara, nevis čīkst, tad ir..mana mamma dzīvo laukos, ir invalīde, un dzīvo labāk, kā es pilsētā...iepriekš strādāja, brauca uz blakus pagastu, tagad palika bez darba, jo cilvēkus aizstāj iekārtas(tas ir loģiski, viss attīstās), bet ir dārzi, siltumnīcas, mežā lasa sēnes, ogas, tirgo un dzīvo..izremontēja dzīvokli, nomainīja mēbeles...

linda866.un var brivi atpusties.

armands4 arī, pati plāno savu dzīvi - gan darbus, gan atpūtu!

Ja gribas dzīvot laukos un pelnīt darot to, kas patīk, tad ir jāsāk ar dzīvi laukos?

peteris41 jā, bet jārēķinās ar ģimenes locekļiem, kurus diemžēl, dzīve laukos nevilina..

peteris41 es labprāt dzīvotu laukos,ja vien tais laukos būtu darbs un labi ceļi!

Celi visa valsti ir vienadi slikti.bet briziem laukos labaki celi ka daza laba pilseta

Atbildēt uz šo ierakstu

Lai arī šobrīd vēl 100% neesmu laukos, bet jau tagad ik brīvdienas izbaudu visu to, ko tik emocionāli un patiesi izdevies aprakstīt šī raksta autorei!!! Paldies! Burvīgs raksts!

Atbildēt uz šo ierakstu

Skaists stāsts - dziļš un emocionāls!Ceru, ko tādu reiz piedzīvot!Esmu lauciniece, kas iemaldījusies Rīgā, un nejūtas tur savā ādā,,,bet bērniem šī vide ir svarīga, tad nu pacietīšos, līdz savam lauku atklājumam..

Atbildēt uz šo ierakstu

Atbildēt uz šo ierakstu

Pasaka?

Atbildēt uz šo ierakstu

Pasakas 1.sērija

Atbildēt uz šo ierakstu

Ņemot vērā, ka dzīvojam Atklāsmes grāmatas pēdējās nodaļās un globalizācija skars droši vien arī Latviju, jo arī L atrodas uz planētas Zeme, šādas pasakas nāksies realizēt. Ne par velti ir šāds portāls Dzīve laukos un tendence ne tikai Latvijā, bet arī citur - tuvināties laukiem, neatkarībai, dabiskumam. Bet pamazām jau tādi procesi notiek. Lēnām, jo gadiem esam tuvināti pilsētai - pilsētas (ne)ērtībām un (ne)jēdzībām, visādiem spīdīgiem labumiem, pieraduši pie atkarības no sociālajām garantijām un nav tik vnk no tā iziet.

Atbildēt uz šo ierakstu

Atbildēt uz šo tēmu

Šī vietne izmanto sīkfailus un citas izsekošanas tehnoloģijas, lai atšķirtu atsevišķus datorus, personalizētus pakalpojumu iestatījumus, analītiskos un statistikas mērķus, kā arī satura un reklāmu rādīšanas pielāgošanu. Šī vietne var saturēt arī trešās puses sīkfailus. Ja turpināsit izmantot vietni, mēs pieņemsim, ka tas atbilst pašreizējiem iestatījumiem, bet jūs jebkurā brīdī varat tos mainīt. Vairāk info šeit: Privātuma un Sīkdatņu Politika