Sergejs Seredenko Igaunija Jurists, tiesībsargs Lūdzu paziņot...

Sergejs Seredenko Igaunija Jurists, tiesībsargs Lūdzu paziņot par jaunajiem šī autora rakstiem Tiešā saikne ar autoru Kodola sašķelšana

Latvijas Republikas Satversmes kritika Egila Levita kunga piedāvātais Latvijas Republikas Satversmes preambulas projekts ir lielisks iemesls pārdomāt, vai Latvijas valsts ir realizējusies, un, ja tā, tad kāds talants tajā ir ieguldīts un vai rezultātā ir iznācis labs pārvaldes mākslas darbs. Šajos aprakstos ar tēžu palīdzību tiek analizēta gan Latvijas Republikas Satversme, gan piedāvātais Satversmes preambulas projekts, kā arī Latvijas konstitucionālisma attīstības problēmas. Materiāla sagatavošanai izmantots Satversmes tulkojums krievu valodā, kas publicēts Latvijas Satversmes tiesas mājaslapā.

I. Latvijas Republikas Satversmes (LRS) kritika

    1. gada LRS „darbības atjaunošana” divos posmos (1990. un 1993. gadā) ir eksotisks un galvenokārt simbolisks akts, kas paredzēts „okupācijas” un „kontinuitātes” teoriju pamatošanai. Tajā pašā laikā šis akts ir pretlikumīgs un prettiesisks, jo parlamentu kompetencē ietilpst likumu pieņemšana un atcelšana, taču ne „atjaunošana”. Likumu, kur nu vēl valsts Pamatlikuma „atjaunošana” neatbilst tiesiskajai pārmantojamībai (tas ir, tiesību pārmantojamībai), un šim aktam iespējamas absolūti neparedzamas tiesiskās sekas. Situāciju vēl pasliktina tas, ka pašā LRS nav iekļautas tiešas norādes par to, ka Saeima vispār pieņem likumus. Satversmē ietvertas tikai netiešas norādes, piemēram, „Valsts Prezidents izsludina Saeimā pieņemtos likumus” (69.p). Bez hipotētiskās likumu pieņemšanas, Saeima „taisa lēmumus” (saskaņā ar 24.p.), kā arī „lemj” – piemēram, 67.p. Nav saprotams, ar ko savā starpā atšķiras šie akti.
  1. LRS 64. pants pauž, ka „Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros.” Likumdošanas iniciatīvas tiesības un tiesības pieņemt likumus ir atšķirīgas lietas. Turklāt nav saprotams, ar ko „likumdošanas tiesības” (64.p.) atšķiras no likumprojektu iesniegšanas tiesībām (65.p.). (Aleksejs Dimitrovs, kurš deva vērtīgas piezīmes, apgalvo, ka 64. panta tulkojums ir nepareizs – saskaņā ar to Saeima un tauta ir likumdevēji. Tādā gadījumā iepriekšminētajiem jautājumiem nav pamata, taču nav saprotams, kāpēc autoritatīvā vietnē vajadzētu publicēt nepareizu tulkojumu?).

  2. No visiem iespējamiem varas atzarojumiem LRS vairāk vai mazāk apmierinoši apraksta tikai valsts Prezidenta varu, kas pēc sava rakstura ir hibrīds. Valsts varas orgānu un vietējo pašvaldību lietvedības valodas vietā LRS nez kāpēc izmanto „darba valodu”. (A.Dimitrovs apgalvo, ka „darba valoda” latviešu valodā nozīmē „lietvedības valoda”. Ja tā, tad vajadzētu atšķirt dokumentu aprites valodu (lietvedības valodu) un lietišķās saziņas valodu – sēdēs utt. (darba valodu)).

Varas sadales princips vispār netiek skarts, līdz ar to automātiski radot jautājumu par to, vai Latviju iespējams uzskatīt par tiesisku valsti (LRS nav deklarēta tiesiskas valsts principu darbība, Latvija nepasludina sevi arī par tiesisku valsti). Vēl vairāk, vairākos LRS pantos skaidri teikts, ka varas sadales princips Latvijai nav obligāts, piemēram, 63.pants: „Ministriem, ja arī viņi nav Saeimas locekļi, un ministru pilnvarotām atbildīgām valsts amata personām ir tiesība piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs un iesniegt papildinājumus un pārlabojumus pie likumprojektiem,” t.i. ministri ne tikai var būt Saeimas locekļi, viņiem šis statuss pat ir ieteikts – „ja arī viņi nav Saeimas locekļi.” Tamlīdzīgu neveiksmīgu konstrukciju varētu uzskatīt par „pārrakstītāja kļūdu”, jo, sastādot LRS projektu, par pamatu tika izmantota 1919. gada Veimāras konstitūcija (Vācijas impērijas konstitūcija), kuras 65. pantā teikts, ka „Reihsrāti un tās komisijas vada impērijas valdības loceklis. Impērijas valdības locekļiem ir tiesības, bet nepieciešamības gadījumā – arī pienākums – piedalīties reihsrātes un tās komisiju sēdēs. Diskusiju laikā viņiem tiek dots vārds katru reizi, kad viņi to pieprasa.” „Pārrakstītāja kļūda” šajā gadījumā ir sekojoša: vācu ministru savstarpējās attiecības ar federālo sapulci bija pārnestas uz unitāras valsts vienas palātas parlamentu. Taču fakts ir un paliek fakts – varas sadales princips LRS netiek deklarēts un izturēts.

Starp citu, netiek deklarēts arī fakts, ka Latvija ir unitāra valsts. Šāda deklarācija ir nepieciešama, jo 3. pantā ir norādīts Latvijas zemju katalogs. Tas var uzvedināt uz domu par tās federatīvo iekārtu.

  1. Tāpat kā LRS virsvadība, netiek deklarēts tas, ka likumi tiek pieņemti atbilstoši LRS. Netiek deklarēta LR noslēgto starptautisko līgumu projektu obligāta atbilstība valsts Satversmei. Netiek deklarēts starptautisko līgumu augstākais juridiskais spēks attiecībā pret likumiem, netiek pausts arī tas, ka vispārpieņemtie starptautisko tiesību principi ir neatņemama Latvijas likumdošanas daļa – šis nolikums ir iekļauts pat Veimāras konstitūcijā (4. pants). LRS virsvadības trūkums, vienkāršā iespēja izdarīt tajā grozījumus, kā arī organisko likumu kataloga trūkums faktiski nivelē Latvijas likumu hierarhiju līdz vienam līmenim. Sakarā ar to Satversmes tiesas kompetence, kurā iekļautas „lietas par likumu atbilstību Satversmei”, izskatās nedaudz samocīta, ņemot vērā to, ka, saskaņā ar LRS, pašiem likumiem nav jāatbilst LRS. Tas viss vēl vairāk pastiprina šaubas par to, vai Latvijā vispār pastāv varas sadales princips. Ar šādu LRS Satversmes tiesas darbība iegūst zināmu pašvērtību, t.i., faktiski, Satversmes tiesa pati par sevi ir Satversme.

  2. Satversmes tiesas miglainā koncepcija kļūst vēl apšaubāmāka, kad gūts priekšstats par Satversmē iekļautajām variācijām par augstāko varas orgānu pārstāvju atbildību. Piemēram, 53. pants pauž, ka „Valsts Prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes.” Politiskā atbildība mūsdienu izpratnē ir viens no konstitucionālās atbildības veidiem, kas iestājas konstitucionālu tiesību pārkāpumu gadījumā. Politiska atbildība mūs interesējošajā rakursā var iegūt sekojošas formas: antikonstitucionālā akta atcelšana vai apturēšana, atkāpšanās no amata, varas orgāna pirmstermiņa izformēšana, kā arī arī citas formas. Satversmes tiesas realizētā konstitucionālā uzraudzība ietver pienākumu noteikt politisko atbildību. Pirmkārt, runa ir par Saeimu, kuras konstitucionālā uzraudzība ietver likumu atcelšanu, taču LRS nosaka kādu citu vispārēju politiskās atbildības formu – Saeima var izteikt neuzticību Ministru prezidentam (59. pants), Valsts prezidentam ir tiesības ierosināt jautājumu par Saeimas atlaišanu (48. pants), savukārt Saeima „var nolemt atlaist Valsts Prezidentu” (51. pants). Pie tam, kā jau tika minēts, Valsts prezidents dīvainā kārtā no politiskās atbildības ir atbrīvots. Uz šī fona šķiet lieka konstitucionālā uzraudzība – mehānisms, kas dod iespēju saukt pie politiskās atbildības.

  3. Valsts prezidentam konstitucionālās uzraudzības iniciācijas tiesību vietā tiek piešķirtas tiesības apturēt likuma publicēšanu (72. pants). Prezidents var prasīt Saeimai otrreizēju likuma caurlūkošanu „motivētā rakstā” (71.pants), taču pie tam nekas nav teikts par to, ka šī motivācija kaut kādā veidā ir saistīta ar likuma neatbilstību LRS. Interesanti, ka šī kolīzija netiek risināta tiesiskā ceļā – nododot strīdīgo jautājumu Satversmes tiesā, bet gan politiskā – „Ja Saeima likumu negroza, tad Valsts Prezidents otrreiz ierunas nevar celt.” Diemžēl LRS nekādā mērā neregulē jautājumu par to, kādā gadījumā un pēc kā lūguma tiek ierosināta konstitucionālā uzraudzība.

  4. No 2013. gada viedokļa LRS struktūra ir briesmīga. Īsi uzskaitīsim: nav deklarēta nacionālā valūta un Latvijas Bankas kompetence; faktiski nav norādīta Saeimas un Ministru Kabineta kompetence; nodaļā „Cilvēka pamattiesības” nav garantēta vietējā pašvaldība un pasniegta caur vēlēšanu tiesībām; nav arī nodaļas „Starptautiskās attiecības”, turklāt nolikumi par Latvijas dalību ES ir iekļauti nodaļā „Likumdošana” utt.

  5. LRS sniegts minimāls deleģējošo normu un likuma atrunu apjoms, līdz ar to LRS saistība ar parasto likumdošanu ir minimāla. Likuma atrunu nav pat tur, kur tās ir acīmredzami paredzētas, piemēram, 26. pantā: „Saeimai jāieceļ noteiktiem gadījumiem parlamentāriskas izmeklēšanas komisijas, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu.” Skaidri saskatāms, ka tekstā ir jābūt frāzei „likumā noteiktajos gadījumos”. Pēc būtības, galvenie tiesiskie principi nav deklarēti. Atkārtošu – nav norādes uz vispārpieņemtajām starptautisko tiesību normām. Līdz ar to ir pavērts ceļš uz LRS fiktīvumu, kā arī sakralizāciju – to varam uzskatīt par jau notikušu faktu. Šo apgalvojumu ilustrē Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas Ilmas Čepānes paziņojums: „Satvesmes preambula ir Latvijas valsts svēta lieta.”

(A.Dimitrovs man iebilst, ka nav jēgas pārvērst LRS par valsts un tiesību teorijas mācību grāmatu. Varu viņam piekrist tikai tajā gadījumā, ja tiks atceltas visas konstitucionālo tiesību mācību grāmatas – tās vienkārši kļūs liekas šādas pieejas gadījumā. Nav saprotams, kā tādos apstākļos var strādāt Satversmes tiesa, pastāvīgi nepārkāpjot savas konstitucionālās pilnvaras.)

  1. LRS nav atrisināts arī jautājums par konstitucionālās likumdošanas korpusu. Diskusijā par preambulas projektu pastāvīgi sastopama frāze „un citi konstitucionālie akti”. (Konstitucionālās likumdošanas korpuss ir norādīts, piemēram, 1993. gadā pieņemtās Čehijas konstitūcijas 112. pantā.) A.Dimitrovs norādīja uz 1990. gada Neatkarības deklarāciju kā konstitucionālu aktu un komentāros piezīmēja, ka „vispirms to sāka uzskatīt par konstitucionāla spēka aktu atbilstoši doktrīnai, un pēc tam to atzina Satversmes tiesa.” (Salīdzinājumam piebildīšu: kaimiņvalsts Lietuvas konstitūcijas 6. pantā teikts, ka „Konstitūcija ir vienots un tieši piemērojams akts”. Protams, tā ir ideāla konstrukcija – konstitucionālais korpuss var nebūt konsolidēts, taču šajā jautājumā ir nepieciešami konkrēti nolikumi, tāpat kā Čehijā.)

To es uzskatu par nepieņemamu, jo Satversmes tiesas galvenā funkcija (vēl jo vairāk – ņemot vērā to, ka tās eksistence ir apstrīdama principā) ir konstitucionāla uzraudzība. Tiesa šo funkciju nevar pildīt, ja tā pati nosaka, ko un ar ko salīdzināt uzraudzības kārtībā. Šī doma tikai apstiprina iepriekšminēto pieņēmumu par to, ka Latvijas Satversmes tiesai ir pārāk liela kompetence un, pēc būtības, tā ir pašpietiekama. Šeit varam salīdzinājumam pieminēt, manuprāt, ideālo konstrukciju Veimāras konstitūcijā, saskaņā ar kuru „Vācu tauta (...) ir devusi sev šo konstitūciju”. Tauta, nevis doktrīnas autori vai Konstitucionālā tiesa.

Arī Latvija, sekodama vairāku valstu piemēram, vienu no saviem specdienestiem – pretizlūkošanas dienestu, ir nosaukusi par Satversmes aizsardzības biroju. Ko tieši aizsargā šis birojs, ja Satversmē nav iekļauti daudzi svarīgi tiesiskas valsts pamatprincipi? Nevar taču tiesiskos principus smelties tikai no plika apgalvojuma par to, ka mūsdienu Latvija ir demokrātiska republika – 1. pants.

  1. Pie Satversmes pamatteksta ar naglām piesistā nodaļa „Cilvēka pamattiesības” rada ārkārtīgi bēdīgu iespaidu. Sāksim ar to, ka šī nodaļa neoperē ar brīvībām un liegumiem, tāpēc rezultātā rodas tādas konstrukcijas, kā „tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību” (96.pants) „privātās dzīves neaizskaramības” vietā. Īpaši jauks ir apgalvojums par to, ka „ikvienam ir tiesības uz īpašumu” (105.pants) īpašuma neaizskaramības vietā. Acīmredzot nenāktu par ļaunu apdomāt iespēju ierasties Latvijā un pieprasīt savu daļu īpašuma, ja jau man uz to ir tiesības, tāpat kā ikvienam citam…

Plaši lietotā frāze „tiesības uz brīvību”, nevis „brīvību” liecina par neizpratni, kāda ir starpība starp „tiesībām” un „brīvībām” – problēma, kas aug no Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas. Daiļrunīga ir nodaļas tradicionālā nosaukuma „Cilvēka pamattiesības un brīvības” saīsināšana līdz „Cilvēka pamattiesības”. Starp citu, nosaukums nav precīzs, jo vairākas tiesības, ieskaitot vēlēšanu tiesības, pieder nevis cilvēkam, bet gan Latvijas pilsonim.

Totalitārā situācija, kuras rezultātā krieviem tika atņemta Latvijas pilsonība, ir saskatāma tikai zem mikroskopa, rūpīgi izlasot frāzi par „ikvienu, kam ir Latvijas pase” (98.pants). Šajā vietā LRS lasītājam ir jāpadomā un jāpajautā sev, ar ko tad „ikviens” atšķiras no „Latvijas pilsoņa”.

Nacionālo minoritāšu tiesības ir deklarētas nepietiekami (114.pants).

Diskriminācijas liegums nez kāpēc ir deklarēts tikai attiecībā uz cilvēku tiesībām (91.pants), taču diskriminācijas aizliegums ir daudz plašāks, tas pats par sevi ir iekļauts cilvēktiesību katalogā. Cilvēktiesību realizācijas robežas ir norādītas tikai vienā – 116. pantā, neskatoties uz to, ka dažādām tiesībām ir dažādi robežnoteikumi.

99.pantā minētā „apziņas brīvība” nav saprotama (A.Dimitrovs no jauna norāda, ka tulkojums nav pareizs; viņš uzskata, ka pēc viņa domām, pareizais traktējums ir „sirdsapziņas brīvība”).

Interesanti, ka tiesības apvienoties politiskās partijās pieder nevis Latvijas pilsoņiem, bet gan „ikvienam” – 102.pants. Šis apstāklis apgrūtina konstitucionālās paražas, piemēram, paražu uzticēt Ministru Kabineta izveidi uzvarējušās partijas līderim, par ko var kļūt „citvalstnieks” – mākslīgs vai dabisks, — cilvēks, kam nav tiesību ieņemt šo posteni.

II. Vispārējas piezīmes par konstitucionālo reformu Latvijā

  1. LRS „atjaunošana” bija simboliska, jo XXI gadsimtā dzīvot un strādāt saskaņā ar tādu konstitūciju nav iespējams. LRS nav remontēta, un nevienu no jaunākajiem LRS grozījumiem par veiksmīgu saukt nevar. Taču jautājums par jaunas LRS pieņemšanu draud ar atbilstošas simbolikas un sakrālā pildījuma zaudējumu, kas politiskajam vairākumam Latvijā ir politiski neiespējami. Tādos apstākļos konstitucionālā attīstība ir iespējama tikai anglosakšu, nevis kontinentālajā tiesību sistēmā. Savukārt Latvija ar tādu konstitūciju virzās uz priekšu nesaprotamā virzienā, acīmredzot pārāk uzticot LRS saturisko piepildījumu Satversmes tiesai.

  2. Uz visiem jautājumiem par LRS pozitīvajiem aspektiem no valsts pamatlikuma viedokļa ir iespējama viena atbilde – „nav”. Vai LRS ir sociāli nosacīts likums? Nē. Vai tā ir tiesisks likums? Nē. Vai tā pati par sevi darbojas kā likums, cenšoties panākt sabiedrisko saskaņu un samazināt sociālo konfliktu līmeni, vai tā ir integrējoša? Nē. Vai tā darbojas vienkārši kā likums? Arī ne – LRS nesatur deklarāciju par to, ka tā ir tiešas darbības likums. LRS sakrālajam raksturam vajadzēja novest pie latviešu – „valstsnācijas” tiesiskās apziņas deformācijas:

  • viss mums nepieciešamais ir Satversmē;

  • tā, kas mums nav vajadzīgs, Satversmē nav.

  1. LRS tipu tās patreizējā izskatā ir grūti noteikt. No konstitūcijas tipa ir atkarīgs tās „derīguma termiņš” – liberālās konstitūcijas ir „dzīvotspējīgākas” nekā etatiskās. Vienīgi politisku apsvērumu dēļ izraugoties LRS „atjaunošanas” stratēģiju un vēlāku „pilnveidošanu”, Latvija ir izraudzījusies liberālo ceļu, „pilnveidojot” pēc savas būtības absolūti etatisko LRS. Kā jau tika atzīmēts, konstitucionālās „nastas” pārlikšana uz Satversmes tiesas pleciem norāda uz piederību pie citas tiesību sistēmas. Sava loma ir arī konstitucionālā korpusa nenoteiktībai, — tauta nezina, kura politiķa memuārus Satversmes tiesa rīt pasludinās par „konstitucionālas nozīmes aktu”. Pie tam man nav zināms, vai Satversmes tiesa jebkad ir izmantojusi LRS ģenētisko skaidrojumu, un vai Latvijā ir savs, piemēram, amerikāņu „Federālista” analogs. Ņemot vērā politisku iemeslu dēļ saraustīto konstitucionālo projektēšanu, jauno Latvijas konstitūciju, kuras nepieciešamība ir acīmredzama, vajadzētu iekļaut „nesarakstāmo” kategorijā, pie kuras pieder, piemēram, Izraēlas konstitūcija. Tiesa gan, pavisam citādu iemeslu dēļ.

III. Sākotnējās piezīmes par LRS preambulas projekta ideju

  1. Egila Levita piedāvātais LRS preambulas projekts turpina iesākto ceļu – atsevišķu daļu pienaglošanu LRS. Vienlaikus jāatzīmē, ka mēģinājums ir unikāls: 2013. gadā tiek rakstīta preambula 1922. gadā pieņemtajai Satversmei. Prembula ir savdabīga nacionālā matrice, aksioloģiski nozīmīgākā konstitūcijas daļa, programma. Zināmos gadījumos tas ir nācijas pašportrets, citkārt – autobiogrāfija, sastopamas gan preambulas-sūdzības, gan nožēlas preambulas (Japāna, 1947. gads). Rakstīt „tehniskas” konstitūcijas preambulu 90 gadus pēc tās pieņemšanas, ielikt idejas „tēvu-dibinātāju” tukšajos galvaskausos, — tas ir nonsenss. Nepieklājība. Tā ir juridiska nekromantija. Uz šī fona frāze no preambulas projekta „pateicoties valsts veidotājiem” izskatās kā ņirgāšanās.

Šajā unikālajā situācijā loģisks variants būtu izstrādāt PĒCVĀRDU Satversmei (preambulas vietā), aprakstīt notikumus pēc 1922.gada, sākot ar Ulmaņa apvērsumu, un programmu – to, kā Latvija domā dzīvot tālāk. Likumdevējs jau ir sācis izstrādāt pēcvārda loģiku, teksta noslēgumā ievietojot nodaļu „Cilvēka pamattiesības”, nevis padarot to par II nodaļu, kā tas pieņemts mūsdienu konstitucionālismā.

Pēcvārdu vajadzēja rakstīt apšaubāmās LRS „atjaunošanas” laikā, tad tas izskatītos loģiski. Starp citu, akti par „atjaunošanu” neiekļaujas konstitucionālā likuma mūsdienīgajā izpratnē, ar ko parasti tiek izdarīti grozījumi konstitūcijā (arī atsevišķu nolikumu atcelšana) vai papildinājumi, tāpēc nav saprotams, vai tie pieder pie konstitucionālā korpusa. Piedāvātais pēcvārds varētu kļūt par tādu „atjaunošanas” aktu, citādi pašā LRS tekstā nekas nenorāda uz to, kad un, pats galvenais – kāpēc tā ir „atjaunota”.

  1. No E.Levita viedokļa preambulas teleoloģija izskatās tā: „Preambulas mērķis ir precīzi parādīt, ko Latvijas valsts nozīmē valsts pilsoņiem un iedzīvotājiem.” Tas ir, preambulas gnozeoloģiskais uzdevums ir pašizziņa, un tā vērsta uz tagadni. Gnozeoloģiskiem mērķiem ir pakļautas arī iepriekšējās darbības: „Sabiedrībā ir nepieciešama plaša diskusija Satversmes preambulas jautājumā, lai izprastu, kas ir Latvijas valsts.” Levits paskaidroja arī to, ka „Latvijā nekad nav notikusi nopietna diskusija par valsts jēgu.”

Taču „plašai diskusijai” pretstatā ir acīmredzamā Saeimas steiga – Juridiskās komisijas paplašinātā sēde piedāvāto projektu apstiprināja jau septembra beigās, tātad varam secināt, ka „plaša diskusija” nevarēs ietekmēt piedāvātā projekta tekstu pat tad, ja tā vispār notiks. Šis Saeimas komisijas solis noraida pašu preambulas projekta mērķi; „Latvijas pilsoņi un valsts iedzīvotāji” nevis iepazīs Latvijas valsti, bet gan saņems Saeimas „skaidrojumus”. Tā kā daudzi komentētāji uzskata, ka projekta sakarā referendums netiks organizēts, Saeima ne tikai uzspiedīs tautai savu pašizziņas rezultātu, bet arī pati pacels to konstitūcijas līmenī.

Vēl kāds E.Levita izteikums: „Preambula norādīs, kas nepieciešams sabiedrībai, lai tā funkcionētu. Tā aizpildīs nevis tukšumu Satversmē, bet gan sabiedrības apziņā.” Ņemot vērā iepriekš teikto, Saeima pastāstīs sabiedrībai, kas tai ir vajadzīgs, lai funkcionētu. Tā sakot, aizpildīs tukšumu.

  1. Neatkarīgi no tā, vai piedāvātais teksts atradīsies LRS sākumā vai beigās, runa ir par aksioloģiski nozīmīgāko LRS daļu. Konstitūciju preambulās atainojas augstākais abstrakcijas līmenis, kas pieļaujams likumos. No šejienes rodas strīdi par to, vai LRS preambulas nolikumi ir pielietojami kā tiesību normas. Latviešu kolēģi pat konsultējās ar mani jautājumā, vai ir bijuši precedenti – vai Igaunijas valsts tiesas Konstitucionālās uzraudzības kolēģija jebkad ir apelējusi pie 1992. gadā pieņemtās IR konstitūcijas preambulas, pieņemot lēmumu. Jā. Ir bijuši.

Konstitūciju preambulu valoda ir daudzveidīga, taču tām visām ir kopīga maksimāla distancēšanās no normatīviem un maksimāla pietuvināšanās tiesību filozofijai tās nacionālajā, vēsturiskajā, garīgajā, idejiskajā, pasaules uzskata un kultūras aspektā. Preambulas operē nevis ar zinātnei raksturīgiem jēdzieniem, bet gan ar filozofijai raksturīgām idejām un kategorijām. Preambulas fiksē nacionālās tiesiskās apziņas galvenās īpatnības, piemēram, mūsdienu krievu „ticība labajam un taisnīgumam” vai klasiskās franču tēzes „brīvība, vienlīdzība, brālība”. Padomju un sociālistiskajām konstitūcijām bija raksturīga teoloģisko uzdevumu risināšana, nospraužot ideālus – nākotnei piederošas un parasti racionāli nesasniedzamas vērtības.

Aksioloģija – mācība par vērtībām – pasvītro, ka tās pēc sava rakstura ir hierarhiskas. Tātad preambulas operē ar augstākajām vērtībām. Izpratne par to Latvijā pastāv: Saeimas deputāte Dana Reizniece-Ozola paziņoja, ka „jānostiprina valsts pamatvērtības, jāceļ Latvijas iedzīvotāju valstiskuma apziņa.” Taču, pirms stiprināt šīs vērtības, tās ir jādefinē. To definēšana ir pakļauta konkrētiem noteikumiem. Piemēram, par tiesiskās apziņas loģikas mērķa nostājām iespējams uzskatīt cilvēku saliedēšanos, atzīstot to vai citu tiesisko principu, ideju un pārliecības virsvadību. Turklāt runa ir ne tikai par atzīšanu, bet arī par atzīto maksimu enerģisku aizstāvēšanu, lai atzītais pārvērstos par tiesisko ticību. Rezultātā iespējams izvairīties no pretrunām indivīda un sabiedrisko vērtību un vispāratzītu dzīves principu starpā, no pretrunām cilvēku starpā. Galu galā tiek panākta sabiedriskā vienprātība („iekšējais miers”) uz izlīguma, nevis vienkāršas (protams, ne piespiedu) piekrišanas pamata.

Hierarhijas virsotnē paceltās vērtības nosaka skatupunktu – pasaules uzskatu. Piemēram, Krievijas konstitūcija nosaka, ka augstākā vērtība ir „cilvēks”, tātad valsts pasaules uzskata pamatā ir humānisms. Pie tam tikai retumis valsts pasaules uzskats konstitūcijas tekstā tiek deklarēts formāli, atšķirti no valsts ideoloģijas (reliģijas) vai tās aizlieguma. Starp citu, nevajag uzskatīt, ka „cilvēka” pacelšana augstākajā vietā ir kļuvusi par moderno standartu – 1992. gadā pieņemtajā Igaunijas Konstitūcijā „cilvēks” vispār nav minēts. Starp citu, Igaunijas Konstitūcija iztiek arī bez vārda „cilvēktiesības”.

Lai definētu augstākās vērtības, vispirms ir jāizprot to avots. Vai par to var kļūt pati LRS? Lūk, ko par ASV Konstitūciju raksta Baraks Obama: „Mūsu Konstitūcijas struktūrā iekļautā atteikšanās no absolūtisma dažkārt izspēlē ar mūsu politiķiem ļaunu joku – šķiet, ka viņiem vispār nav nekādu principu. Tomēr gandrīz visā mūsu vēstures ritumā tieši Konstitūcija ir veicinājusi informācijas apkopošanas un analīzes procesu, kā arī strīdus, kas ļāvuši izvēlēties ne vien pareizākos, ja arī ne vienmēr labākos, līdzekļus mūsu mērķu sasniegšanai, bet arī pašus mērķus.” Kā jau norādīts, LRS nesatur īpaši daudzus principus, turklāt tie, kas tajā iekļauti, ir noformulēti pavirši. Tieši tāpēc rodas vajadzība to „papildināt” (kaut gan labāk, protams, būtu, to atjaunot). Šī iemesla dēļ ir jāatmet LRS kā iespējamo mērķa nostāju.

Dabisko tiesību skola apgalvo, ka tiesību avots ir cilvēks, pareizāk sakot, tiesiska būtne, vai, vēl pareizāk – viņa gars, garīgums. Pozitīvisti, kuri tiesības identificē ar likumu, par avotu uzskata likumdevēju. Getingenes vēsturiskā skola par tiesību avotu uzskata „tautas garu”; šajā gadījumā tas ir „latviskums”. Runājot par šo skolu, K.Markss izteicās, ka tā ir „skola, kas mūsdienu zemiskumu attaisno ar vakarējo zemiskumu, kas par dumpīgu uzskata jebkuru dzimtcilvēku iebildumu pret pātagu, ja vien šī pātaga ir sena, mantota, vēsturiska...”.

Starp citu, „gars” (tautas gars) ir jēdziens, ko iespējams izmantot konstitūcijā. Piemēram, tas atrodams 1992. gadā pieņemtajā Lietuvas Republikas Konstitūcijā. No vēsturiskās tiesību skolas viedokļa, „tautas gars” ir nemainīgs un nav spējīgs patstāvīgi attīstīties – šie apstākļi ir ļoti svarīgi tālākai analīzei. No „tautas gara” ir izaugusi nacistiskā izpratne par nāciju kā vienotu organismu, kurā par tiesību avotu kļūst tās līderis – vadonis, fīrers.

Uz to, ka vācu saknes ir likušas sevi manīt un Baltijā no jauna ir guvusi virsroku vēsturiskā tiesību skola ar ievērojumu pozitīvisma piejaukumu, norāda vairāki faktori, ko pašlaik sīkāk neizskatīsim. Šis apskats tika veikts, lai parādītu, ka dažādas tiesību skolas par nozīmīgākajām uzskata dažādas vērtības, un tas jāņem vērā, analizējot LRS preambulas projektu.

IV. LRS preambulas projekta analīze

  1. E.Levita sagatavotā LRS preambulas projekta (tālāk to sauksim vienkārši par preambulu) analīzi varam sākt ar tās adresātu. Levits paziņo, ka tā ir nevis „Latvijas tauta”, bet gan „valsts pilsoņi un iedzīvotāji”. Protams, tas ir eifēmisms, un zem „pilsoņu un ārvalstnieku (okupantu, kolonistu, migrantu un pārējo etnonīmu)” slāņa drīz vien parādīsies „latvieši un nelatvieši”, bet pēc tam — arī „latvieši, latgaļi un krievi”. Sociologs Andrejs Salopenko apgalvo, ka Latvijas demogrāfija tādu apkopojumu pieļauj. Pie tam latvieši ir atainoti tās pašas Veimāras konstitūcijas formātā, — „savās ģintīs vienota tauta” bez sadalījuma latviešos-baltos, kuršos utt. Kam tad īsti ir adresēta preambula?

Novilksim paralēli. Pēdējais grozījums Igaunijas Konstitūcijā attiecās tieši uz preambulu: 2007.gada Riigikogu pēc vienkāršotas procedūras „igauniskuma” elementu konstitucionālajā sarakstā pievienoja arī „igauņu valodu”. Likumprojekta paskaidrojuma rakstā šis lēmums tika pamatots sekojoši: „Mūsu rūpēm par mūsu skaisto valodu ir nepieciešams vēl simboliskāks un tiesisks nodrošinājums. Konstitucionālās vērtības piešķiršana igauņu valodai pacels valsts valodas prasmes apgūšanas un ikdienas lietošanas prestižu to Igaunijas iedzīvotāju vidū, kuriem dzimtā ir kāda cita valoda.”

No pirmā acu uzmetiena tas šķiet pārsteidzoši — nacionālas valsts (Baltijas valstu izpratnē) konstitūcijas preambula ir adresēta... cittautiešiem. Tiem pašiem „iedzīvotājiem”, tikai Igaunijas, nevis Latvijas iedzīvotājiem.

E.Levita preambulas analīze liek secināt, ka arī tā galvenokārt adresēta cittautiešiem. Preambulas apspriešanas gaitā bieži izskanēja doma par to, ka preambulā „nav iekļauts nekas jauns” (Jurijs Sokolovskis, Jānis Pleps). Latviešu acīs tā patiešām ir, tāpēc ir skaidrs, ka preambula nav domāta viņiem. Savukārt krievu (ar vārdu „krievi” tiek apzīmēta piederība krievu civilizācijai un valodai) acīs daudz kas mainās.

Pirmkārt, patreizējā nabadzīgajā LRS preambulā “Latvijas tauta” sadalās “latviešu nācijā” un pārējos „iedzīvotājos”, kam vispār nav nekāda nosaukuma. (Starp citu, Levita preambulā nekas nav teikts par to, kas notiks ar esošo vēsturisko preambulu. Spriežot pēc visa, to gaida atcelšana.) Pie tam latviešu nācija tiek pasludināta par „valsts nāciju”. Regress ir skaidri redzams — konstitucionālajā līmenī paceltās, vismaz formālās tautas vienotības dezintegrācija.

Pretsvarā šai pieejai iespējams atsaukties uz Azerbaidžānas Republikas Konstitūcijas 4. pantu — „tautas vienotību”, un 5. pantu — „neviena Azerbaidžānas tauta, neviena persona, sociālā grupa vai organizācija nevar piesavināties pilnvaras uz varu. Varas piesavināšanās ir smagākais pret valsti vērstais noziegums.”

Otrkārt, konstitūcijas līmenī tiek fiksētas “okupācijas” un “nepārtrauktības” (kontinuitātes, “tiesiskās pārmantojamības” — igauņu versija) koncepcijas, kas liktas nozīmīgākā mūsdienu Latvijas iekšpolitiskā lēmuma pamatā, kas saistīts ar Latvijas Republikas pilsonības nolaupīšanu krieviem. Šo koncepciju pacelšana konstitucionālā līmenī nozīmē to pārnešanu no pārliecības brīvības (tiesiskās ticības) zonas uz tiesiskā imperatīva zonu, radot ceturtā tipa pilsonisko tiesisko apziņu latviešu vidū (pirmais — „tiesību mantinieka” — latvieša tiesiskā apziņa, otrais — „tiesību mantinieka” — krieva un latgaļa tiesiskā apziņa, trešais — „naturalizēta” krieva tiesiskā apziņa) — piekrišanu. Tā nu nākamajiem cilvēkiem, kas vēlēsies saņemt Latvijas pilsonību, nāksies zvērēt uzticību konstitūcijai, kas satur tiesisko pārliecību, ar ko viņi nav vienisprātis. Savukārt tie Latvijas nepilsoņi, kas vēlēsies saglabāt savu statusu, un Krievijas pilsoņi, būs spiesti pakļauties šim imperatīvam. Skaidrs, ka šajā gadījumā runa ir par piespiedu piekrišanu, pakļaušanos valsts spaidu spēkam, nevis iepriekš minētajai „atzīto uzskatu enerģiskai aizstāvēšanai”. Līdz ar to preambulas pasāžas automātiski iegūst prettiesisku, brīvi izraudzītu tēžu statusu.

Faktu, ka līdz pat šai dienai minētā tiesiskā ticība atradās pārliecības brīvības zonā, ilustrēja tematiskais televīzijas raidījums "Вопрос с пристрастием”, kurā piedalījās Jānis Pleps. Raidījuma vadītāja runā par „otro republiku”, J.Pleps — par to, ka „tā ir tā pati valsts, kas bija pirms okupācijas”, pie tam abi pieklājīgi uzklausa viens otru vai, iespējams, nedzird nemaz. Svarīgi ir tas, ka neviens no viņiem nepasludina sarunu biedru par noziedznieku. Pirmā valsts, kas tamlīdzīgu ticību pacēla imperatīva līmenī, bija Lietuva, kas 2010. gadā kriminalizēja „okupācijas noliegšanu” KK 170-2. pantā — par publisku atbalsta apliecināšanu PSRS vai nacistiskās Vācijas agresijai pret Lietuvu, kā arī par šīs agresijas noliegšanu.

Treškārt, pieminētās “kristīgās vērtības” (līdz ar himnu “Dievs, svētī Latviju”), kas radīja inteliģentas diskusijas pat latviešu elites vidū, no pirmā acu uzmetiena, ir adresētas tieši „iedzīvotājiem”, nevis „pilsoņiem”. Jebkāda reliģijas pietuvināšana valstij rada politiskas sekas, jo radikāli maina sabiedriskos priekšstatus par formālu vienlīdzību. Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 1.pantā minētās vienlīdzības („Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās,”) formāta vietā tiek ieviests vertikālās vienlīdzības formāts, kas fiksēts, piemēram, Irānas Islāma Republikas Konstitūcijas 6.pantā, — saskaņā ar to tiek nodrošināta vienlīdzība atbilstoši... cilvēku atbildībai Dieva priekšā. „Latviešu nācijas” pacelšanai „valstiskās nācijas” statusā, kas acīmredzami pārkāpj formālās vienlīdzības principu, bija nepieciešams kaut kāds kompensators, un tas bija atrasts — „kristīgās vērtības”.

Tādējādi noskaidrotais preambulas adresāts pilnībā ataino tās politisko būtību: preambula ir „valsts nācijas” atbilde uz referendumu par krievu valodu un Nepārstāvēto parlamentu.

  1. Preambula, kas paceļ latviešu nāciju līdz valstsnācijas statusam, pilnībā atceļ LRS 2. pantā minēto Latvijas valsts suverēno varu un nosaka dīvainu latviešu nācijas un Latvijas tautas divvaldību. Šī iemesla dēļ vairs nav iespējams apgalvot, ka vienai no tām pieder augstākā vara.

Līdzīgi (un ļoti dramatiski) ir noregulēta vara Tatarstānas Republikā, kur par tautas suverenitātes subjektu ir padarīta „tatāru tauta” un „Tatarstānas Republikas daudznacionālā tauta”. Līdzīgu ceļu ir izvēlējusies arī, piemēram, Slovēnija, — šeit konstitūcijas preambulā ir deklarēta „slovēņu tautas un Slovēnijas Republikas iedzīvotāju” griba.

Meklējot tiesisku pamatu latviešu nācijas pacelšanai valstsnācijas statusā, preambula vilto starptautiskās tiesības, apgalvojot, ka Latvijas Republika ir „izveidota uz latviešu nācijas negrozāmās gribas un tās neatņemamo pašnoteikšanās tiesību pamata”. Nekur starptautiskajās tiesībās pašnoteikšanās tiesības netiek piedēvētas nacionalitātēm. Piemēram, ANO Statūtu 1.panta 2.daļā formulējumā „Attīstīt draudzīgas attiecības starp nācijām, pamatojoties uz nāciju līdztiesības un pašnoteikšanās principa respektēšanu, kā arī veikt citus attiecīgus pasākumus vispārējā miera nostiprināšanai,” precīzi nodalītas tautas un nācijas. Nācijām „latviešu nācijas” izpratnē nav tiesību uz valstisku pašnoteikšanos.

Tā kā latviešu acīs jēdziens „nācija” faktiski līdzinās „nacionalitātei” (Igaunijas Konstitūcija operē ar jēdzienu „igauņu tautība”), vajadzētu izcelt vienu no jēdziena „nacionalitāte” mūsdienīgajiem formulējumiem, kam piekrīt, piemēram, Gaļina Starovoitova. Saskaņā ar šo formulējumu, „nacionalitāte ir maksimāli liela cilvēku grupa, kas tic tam, ka viņus saista asinsradniecība”. Šo formulējumu minu, lai pasvītrotu ticības metafizisko aspektu, kas imanenti piemīt „nacionālai valstij” baltu izpratnē, kā vienas „valstnācijas” valstij saskaņā ar to ticību asinsradniecībai. Droši vien nav nepieciešams atklāt šādu uzskatu arhaiskumu.

  1. Galīgi piebeidz Latvijas tautas valsts suverenitāti pasāža par „Satversmes kodolu”, kas preambulā noformulēta sekojoši: „atzīstot, ka Latvijas valsts neatkarība, teritorija, tās vienotība, tautas suverenitāte, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, demokrātiskā valsts iekārta ir neaizskaramas.” Kā tauta var saglabāt „neaizskaramu” savu augstāko varu, ja tai nav tiesību lemt par savu neatkarību? Vēl jo vairāk tāpēc, ka tauta to jau ir izdarījusi LRS 68. pantā. Tauta sevi ierobežo likumdevēja lomā ar to, ka atsakās pieņemt lēmumus LRS 73. pantā norādītajos jautājumos un deleģē tos Saeimai. Par kādu „nemainīgumu” te var būt runa?

Latvijas politiskās reālijas liecina par to, ka „doktrīna par kodolu” galvenokārt ir mēģinājums nostiprināt latviešu valodu vienīgās valsts valodas statusā, lai uz mūžīgiem laikiem likvidētu iespējamo konkurenci. Taču ar tādiem pasākumiem šo mērķi sasniegt naav iespējams. Par to liecina, piemēram, Baltkrievijas pieredze: baltkrievu valoda šajā valstī bija vienīgā valsts valoda, bet krievu valoda — „tikai” oficiālā valoda, taču tā ir būtiski izspiedusi baltkrievu valodu no apgrozījuma.

Jāpiebilst, ka fantāzijas par „konstitūcijas kodolu” neatbilst LRS loģikai: šīs fantāzijas paredz ārkārtīgi stingru grozījumu izdarīšanas kārtību Satversmē, līdz pat, kā redzam, „neaizskaramībai”, taču LRS grozīšanas kārtība ir visai vienkārša.

Ja vēlamies atrast „neaizskaramības” analogus, konstatēsim, ka tos atrast ir sarežģīti, taču tas nav neiespējami. Divi piemēri ir atrodami vecajā Īslandes konstitūcijā: 69. pants paredz, ka „Nekad nedrīkst būt pieņemts likums, kas nosaka nāves soda ieviešanu”, bet 73. pants — „Nekad nevar būt ieviesta cenzūra un tai līdzīgi uzskatu izpausmes brīvības ierobežojumi” (līdzīga norma ir iekļauta 1868. gadā pieņemtajā Luksemburgas lielhercogistes konstitūcijā). Neskatoties uz strīdīgo pieeju, atzīmēsim, ka īslandiešu idejas par neaizskaramību tika izvirzītas ar mērķi stiprināt cilvēktiesību ievērošanas garantijas, bet latviešu — ar mērķi slavināt savu nāciju. Tas ir acīmredzams humānisma regress.

Ir arī kāds formāls piemērs — Japānas konstitūcijas 9.pants — „Atteikšanās no kara”. Taču, neskatoties uz to, ka saskaņā ar šo punktu Japāna apņemas nekad vairs neveidot sauszemes, jūras un gaisa kara spēkus, kā arī citus kara līdzekļus, pašlaik šajā valstī ir spēcīgi Aizsardzības spēki. Vēl viens vecās formulas — nekad nesaki „nekad” — apliecinājums.

Vēl vienu piemēru redzam Itālijas Republikas Konstitūcijas 139. pantā: „Republikāniskā pārvaldes forma nevar kļūt par konstitucionālo grozījumu priekšmetu.”

Lai parādītu “konstitūcijas kodola” doktrīnas nepamatotību ar tās nemainīgajiem, „mūžīgajiem” nolikumiem, pievērsīsimies civiltiesību principiem, precīzāk sakot, vienai to sfērai — saistību tiesībām. Lieta tāda, ka minētie piemēri satur sevī saistības kaut ko nekad nedarīt vai, gluži otrādi (principā, tas ir viens un tas pats), saglabāt kaut kādus nolikumus uz mūžīgiem laikiem.

Šīs saistības uzņemas tauta. Jautājums — kā priekšā? Pati savā priekšā? Taču saskaņā ar saistību tiesībām, darījumi, kas noslēgti pašam ar sevi, tiek atzīti par bezjēdzīgiem. Saistība tiek pārtraukta, ja kreditors un debitors ir viena un tā pati persona, piemēram, gadījumā, ja cilvēks ir izpircis pats savas parādzīmes.

Taču Latvija ir īpašs gadījums: Latvijā ir “tauta”, un ir „atnācēji”, ir latvieši un nelatvieši. Ņemot vērā jau noskaidroto preambulas adresātu, varam pieņemt, ka šis „darījums” var tikt uzskatīts par spēkā esošu, ka vien nelatvieši piekristu ne tikai atzīt latviešus par „valstsnāciju”, bet arī enerģiski sekotu tam, lai latvieši nepamestu savas valstsnācijas pozīcijas. Ir taču iespējams izlūgties no dieviem, lai viņi nepamestu mūs, niecīgos, un runātu ar mums tikai dievišķīgajā valodā. Un iecirst akmenī šīs dievu saistības...

  1. Kad preambulas adresāts noskaidrots, pamēģināsim īsumā noskaidrot piedāvāto LRS papildinājumu ideju. Pēc manām domām, preambulas jēga ir konstitucionāli nostiprināt risku sadalījumu Latvijas sabiedrībā. Saskaņā ar Mihaila Deļagina atklāto empīrisko risku saglabāšanas likumu, risku skaits slēgtā sistēmā ir nemainīgs. Ja risku pakāpe samazinās visiem sistēmas elementiem, riski pāriet uz pašu sistēmu, un tā sabrūk. Kā piemēru M.Deļagins min sabrukušo derivātu tirgu.

Kāda iemesla dēļ Latvijā ir aktuāls jautājums par nevienlīdzīgu risku sadalījumu „pilsoņu” un „iedzīvotāju” starpā? Kāpēc attiecībā uz latviešiem tiek, pec būtības, ieslēgts aizsardzības režīms valsts līmenī? Kāpēc LRS (nerunājot jau par parasto Latvijas likumdošanu) pastāvīgi dreifē uz latviskuma Sarkanās Grāmatas pusi? Atbildes uz šiem jautājumiem ir atrodamas pašā preambulā — saskaņā ar to preambulas mērķis ir „nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību.” Šāds mērķis var rasties tikai gadījumā, ja „nācija” ir saskārusies ar patiesu izmiršanas perspektīvu. Ja brīvajā valodu konkurencē latviešu valoda ir konkurētnespējīga, un latviešu nācija — dzīvotnespējīga konkurencē ar „iedzīvotājiem”.

“Saglabāšanas” ideja ir vēl izteiktāka igauņu nacionalitātes pārstāvju acīs. Igaunijas Konstitūcijas preambula runā tikai par „igauņu tautības, valodas un kultūras saglabāšanu gadsimtu ritumā”, un E.Levita projektā ir skaidri saskatāmas igauņu pieredzes pēdas. Šī pieredze, ko es kritizēju jau ilgus gadus, jo „saglabāšana” bez attīstības (tādu uzdevumu Igaunija vispār nav formulējusi!) — tā ir mumifikācija. Jāpiebilst, ka šī problēma nav radusies pēdējo gadu desmitu laikā — piemēram, 1938. gadā pieņemtās Igaunijas Republikas Konstitūcijas 24.pants noteica, ka „Saimnieciskās dzīves organizācijas pamatā ir jābūt taisnīguma principam, kura mērķis ir radošo spēku atdzīvināšana, vispārējas labklājības veicināšana, tādējādi nodrošinot cilvēka cieņai atbilstošu saturu.” Kā redzam, jautājums par atmirušu radošo spēku „atdzīvināšanu”, tāpat kā „uzturēšanu” Igaunijā tika apspriests jau 1938. gadā un tika pacelts konstitucionālajā līmenī.

Viens no vēsturiskās tiesību skolas dibinātājiem, F.K.Savinjī, apsteidzot Ļeva Gumiļeva darbus par etnoģenēzes jautājumiem, noteica „tautas gara” vecumu, vadoties no tiesību stāvokļa sabiedrībā. Vecumu viņš definēja tā: tautas radošās dziņas dziest, tiesību sfērā virsvadību ir pārņēmis likums, nekas jauns netiek radīts. Tiesības dzīvo uz veco normu rēķina, tautas gars mirst, un tā vietā parādās jauna tauta un jauna tiesiskā sistema. Pārmantojamības principa eksistence starp dažādām tautām nav iespējama.

No tā varam viennozīmīgi secināt, ka „latviešu nācija” atrodas pirmsnāves stāvoklī un izmisīgi ķeras pie dzīvības. Sevis „uzturēšanas” uzdevumu tā cenšas uzkraut „iedzīvotāju” plecos. Atliek tikai noskaidrot, vai „iedzīvotāji” tam piekrīt.

Jautājums nav tik vienkāršs, kā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena.

Pirmkārt, uzmanību pievērš fakts, ka gan Latvijā, gan Igaunijā visiem spēkiem tiek slēpts fakts, ka lielākā daļa „iedzīvotāju” ir krievi, nevis azerbaidžāņi vai marokieši. Taču krieviem raksturīga īpatnēja tiesiskā apziņa, kuras pamatā ir tas, ka savas „novecošanas” problēmu krievi ir atrisinājuši, atsakoties no nacionalitātes par labu civilizācijai. Latvieši un igauņi pastāvīgi kļūdās, meklējot krievu uzvedībā nacionālisma pazīmes, „latviskuma” un „igauniskuma” krievisko analogu. Krievu civilizācijas fundamentā ir absolūti specifiska atbildības forma, ko iespējams definēt kā „vecākā brāļa” atbildību par „jaunāko”, turklāt „jaunākā” etnosa vēsturiskajam vecumam nav nekāda sakara ar atbildību. Savukārt ne igauņiem, ne latviešiem atbildība par savu valsti nav raksturīgi. Pirms diviem gadiem savā Jaungada uzrunā Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess paziņoja: „Mēs neesam vainīgi pie tā, ka esam brīvi!” Kā redzams, igauņiem nav raksturīga apziņa, ka brīvības realizācija vienkārši nav iespējama bez atbildības par tās realizācijas rezultātiem. Vēl vairāk, igauņu vidū ir populārs teiciens: „Mēs izbaudām savu brīvību,” kas liecina par to, ka bezatbildības pakāpe ir pārgājusi narcisisma līmenī, un tieši šis fakts var pielikt punktu „vecākā brāļa” pacietībai un rūpēm par „jaunāko”. Man jāatvainojas par to, ka igauņu pieredzi pielīdzinu situācijai Latvijā, taču esmu pārliecināts, ka lasītāji itin viegli atsauks atmiņā līdzīgus latviešu ideologu izteicienus.

Galvenais secinājums, pie kā vajadzētu nonākt pēc izlasītā, ir sekojošs: latviešu (un igauņu) neatkarība gulstas nevis uz latviešu, bet gan uz krievu pleciem. Jau pirms daudziem gadiem igauņu publicists Mihails Petrovs šādu neatkarības projektu nodēvēja par „bēgšanu ar govi”, ķerdamies pie kriminālā žargona.

Ņemot vērā krievu tiesiskās apziņas īpašības (šeit vienkārši nepietiks vietas, lai tās uzskaitītu), Latvijā, tāpat kā Igaunijā, varēja izveidoties savs specifiskais pilsoniskās vienprātības un interešu līdzsvarotības modelis, kura ietvaros krievu mazākumtautība reāli un apzināti uzturētu latviešu vairākumu, pakļaujoties iekšējai prasībai pēc aizbildniecības un imanentas atbildības sajūtas — pētnieki no visas pasaules uzsver, ka krievi atšķiras ar savu “valstiskumu”. Šī modeļa ietvaros krievu mazākumtautība varonīgi (ar “varoņa” jēdzienu saistītā glābšanas ideja krievu acīs ir daudz svarīgāka neka attīstības ideja) uzņemas galvenos kopīgos Latvijas valsts riskus — bezdarbu, noziedzību, narkomāniju, vispasaules krīzes sekas utt.

Diemžēl Latvijā tamlīdzīgs sabiedriskās vienprātības modelis pat nav izskatīts, tāpat kā nav izskatīti arī konkrēti tā realizācijas varianti. Kā vienu no šāda modeļa piemēriem varu minēt mūsdienu amerikāņu rūpes par iedzimtajiem amerikāņiem, kas tika realizētas, dibinot rezervācijas un nododot indiāņu rokās augstos ienākumus no kazino. Latvieši nevis papūlējās izpētīt krievu tiesiskās apziņas īpatnības, bet gan pacentās nodrošināt sev garantētu politisko vairākumu, nozogot krieviem Latvijas Republikas pilsonību, un ķērās pie latviešu valstiskumam pašnāvniecisku plānu realizācijas. Nākas piekrist Jurģa Liepnieka precīzajai piezīmei: „Latviešu nacionālisms kā rusofobijas paveids ir nesaraujami saistījis sevi ar krievu komfortu. Tas it kā paredz, ka latvietis var justies labi tikai tajā gadījumā, ka krievs jūtas slikti.”

Konferencē, ko jautājumā par preambulas projektu organizēja Nepārstāvēto parlaments, es uzdevu jautājumu par to, kurā gadā tika pieņemta Latviešu nācijas saglabāšanas valsts programma. Kā jau gaidīju, šis provokatīvais jautājums klātesošo vidū radīja nelielu neizpratni, — tādas programmas nav un nekad nav bijis. Gluži otrādi, ir ņirgāšanās par krieviem valstiskas programmas līmenī — tā dēvētā „integrācija”. „Vergs nesapņo par brīvību, vergs sapņo par atriebību.”

Jāsaka tomēr, ka zināmas izmaiņas, gan ne uz labo, taču pareizo pusi tomēr ir vērojamas. Pēc nesen notikušajām pašvaldību vēlēšanām Igaunija ultralabējās igauņu partijas pirmo reizi publiski sāka domāt par to, kāpēc krievi par viņiem nebalso. Tieši „krievi”, nevis „iedzīvotāji” (okupanti, kolonisti, migranti u.c.). Tas ir pirmais solis, kas dod iespēju gan saskatīt krievus bezpersonisko „iedzīvotāju” vietā, gan uzsākt krievu tiesiskās apziņas izpēti. Jautājums ir tikai par to, vai latvieši un igauņi ir spējīgi doties tālāk šajā virzienā?

Secinājumi:

— Latvijas konstitūciju remontēt nav iespējams, ir nepieciešama jauna konstitūcija;

— 2013. gada preambulas „pienaglošana” pie 1922. gada konstitūcijas ir nonsenss;

— preambulas projekts ir adresēts nevis Latvijas tautai, bet gan Latvijas nepilsoņiem un nelatviešiem;

— preambulas projekts ir politiska atbilde uz referendumu krievu valodas jautājumā un Nepārstāvēto parlamenta dibināšanu; tam nav nekāda sakara ar Latvijas konstitucionālisma attīstību;

— „konstitūcijas kodola” doktrīnai nav tiesību pastāvēt;

— pilsoniskā miera iestāšanās Latvijā var sākties tikai ar galveno nacionālo grupu tiesiskās apziņas izzināšanu.

Sergejs Seredenko Krievu Ombuds (Igaunija) Krievu Akadēmiskās Biedrības loceklis (Igaunija)

Avots:

https://imhoclub.lv/lv/material/kodola_saskelsana/page/1/preview/1

https://imhoclub.lv/lv/material/kodola_saskelsana/page/2/preview/1

Atbildēt uz šo tēmu

Šī vietne izmanto sīkfailus un citas izsekošanas tehnoloģijas, lai atšķirtu atsevišķus datorus, personalizētus pakalpojumu iestatījumus, analītiskos un statistikas mērķus, kā arī satura un reklāmu rādīšanas pielāgošanu. Šī vietne var saturēt arī trešās puses sīkfailus. Ja turpināsit izmantot vietni, mēs pieņemsim, ka tas atbilst pašreizējiem iestatījumiem, bet jūs jebkurā brīdī varat tos mainīt. Vairāk info šeit: Privātuma un Sīkdatņu Politika