Varbūt kādam par iedvesmu kalpos mans stāsts par dzīvi laukos!
Mans bērnības dienu sapnis par to, ka no vasaras brīvdienām laukos nekad vairs nav jābrauc prom uz pilsētu, piepildījās tikai manu bērnu dzīvē. Bet labāk vēlāk, nekā nekad!
Tas bija 2015. gads, kad kopā ar vīru nolēmām manas dzimtas lauku mājās Vidzemē pavadīt vasaru, lai sevī sajustu apstiprinājumu tam, ka tiešām vēlamies būt tuvāk dabai, mieram un klusumam.
Māja, kurā kopš 1934. gada nekad nav bijusi tualete un vannasistaba, vien ūdens virtuves krānā un sirsniņmājiņa šķūnītī; kura nav paredzēta dzīvošanai ziemas periodā, jo sastāv no ķirmju izēstiem guļbaļķiem un plāniem apšuvuma dēļiem 2. stāvā; kur ilgi kalpojušais dziļurbums neveiksmīgi aizbiris un iebraucamais ceļš slapjākā laikā ir teju vai neizbraucams.
Lai gan izklausās traki, pajautājiet bērniem vai viņus kaut kas šajā visā neapmierināja? Daudz kas no minētā vasarā problēmas nesagādā – cik tur līdz šķūnītim aizskriet, nomazgāties varējām pirts mājā, kamēr dziļurbums vēl nebija aizbiris, par mājas kurināšanu arī nav jādomā.
Tā ritēja mūsu ģimenes vasara lauku mājā, kur arī es, nu jau sievas un mammas lomā, jutos neaprakstāmi labi. Šī laikam bija viena no retajām vasarām mūžā, kuru gribējās izstiept pēc iespējas garāku vai pat piedzīvot neticamo – ka tā nebeigtos nekad! Brīnumainā kārtā tā patiešām turpinājās ilgi – septembris nemaz neliecināja par rudens tuvošanos, un mēs laimīgi nekur nesteidzāmies. Arvien vairāk sākām aptvert to, ka negribam doties atpakaļ uz īres dzīvokli Siguldā.
Ar vīru apsēdāmies, lai sajūtām mēģinātu pieslēgt arī prātu un saprastu to, vai palikšana laukos pavisam ŠEIT UN TAGAD ir iespējama un vai saistībā ar vīra darbiem tas būtu prātīgs lēmums. Palikšanai durvis būtu vaļā, ja realizētos dažas ļoti svarīgas lietas:
- atrastos jauna vieta ūdens ieguvei,
- iebraucamais meža ceļš tiktu pārvērsts saturīga materiāla brauktuvē,
- sagādāta malka mājas apkurei,
- jā, un kas vēl svarīgi – vieta Cēsu Jaunās sākumskolas pirmsskolas grupiņās mūsu bērniem.
Tikai septembrī mēs reāli aptvērām to, ka patiešām sapnis par laukiem varētu tapt piepildīts! Šķiet, ka „visa pasaule sadevās rokās”, lai tas notiktu, jo-
- rīkstnieks veiksmīgi atrada jaunu akas vietu, lai gan 100 m no mājas, tomēr tikai trīs grodu dziļumā,
- kāds pazīstams puisis palīdzēja pašu mežā sagādāt malku un sakraut pilnu šķūnīti,
- meitiņas 5. dzimšanas dienā viss pagalms bija izrakts, jo tapa gruntīgs iebraucamais ceļš,
- Cēsu Jaunās sākumskolas attiecīgajās grupiņās tieši mūsu bērniem vēl bija brīvas vietas,
- vīrs saprata, ka darbi ieies citā gultnē un tam vairs nebūs tik svarīgs attālums no Rīgas.
Kāda būs ziema? Kā būs justies nesiltinātā mājā? Nebija priekšstata, taču sirdi mierināja doma, ka viena no 2. stāva istabām ir „nedaudz” siltināta 80tajos gados, tāpēc plānojām tajā visi četri mīļi sagulēt un sildīt viens otru. Tā nu 2015. gada vasara laukos mums nekad nebeidzās, tā tikai pārtapa rudenī, ziemā, pavasarī un neradās ne mazākā vēlme to mainīt pret dzīvi dzīvoklī.
Kā tas ir – dzīvot laukos? Es saku „lauki”, jo tā šo vietu jau kopš bērnības esmu saukusi. Tā patiesībā ir viensēta netālu no Cēsīm, tā ir vienkārša guļbaļķu māja pie Gaujas, priežu meža un jāņuzāļu pļavu ieskauta. Vieta ar pārpārēm svaiga gaisa, miera un brīvības. Ieguvums sajūtu ziņā ir neatsverams tā fiziskā diskomforta priekšā, kas vēl tiks uzlabots. Viss šeit top pamazām un arī tas ir skaisti. Piemēram, sapnis par vannasistabu mājā piepildījās šogad Valentīndienas rītā, šķūnīša mazmājiņu atstājot pagātnē. Pamazām komfortablāka top arī virtuve. Ziema pagaidām ir pārbaudījums, bet tas ir to vērts, jo labi mūs norūda.
Kopš esam šeit, viss daudz straujāk notiek visās mūsu dzīves jomās. Tas lielā mērā varbūt ir tāpēc, ka laukos esi tikai tu – tu ar savu enerģētiku. Tu spēj dzīvot labāk, jo „lauku” nepārpilda pilsētas burzma un stress, negatīvas domas, apkārtējo destruktīvie dzīves uzskati. Tu dzīvo beidzot savā pasaulē vārda vistiešākajā nozīmē un tu pats izlem, kāda tā ir un būs!
Vai visi ir radīti dzīvei laukos? Nē! Dzīvojot šeit arvien vairāk saprotu to, ka laukiem radīti ir tie, kas atpūtu gūst darbībā, kam neapnīk rosīties un kaut ko radīt savam un citu priekam. Darbu te ir daudz un tie nekad nebeigsies – gan mājas siltināšana (ir doma radīt pasīvu māju, kas ir tik energoefektīva, ka jākurina ļoti minimāli), gan ainavas iekopšana, arī ikdienas darbi prasa spēkus, bet tas viss dod pavisam citu sajūtu, nekā to spēj ērts un komfortabls dzīvoklis pilsētā.
Bērni šeit ir vienkārši laimīgi – viņu sajūsma, vasarā bradājot pa dubļu grāvīti un šļakstoties ar ūdens šļūteni, ir neaprakstāma. To vērojot vecāku sirdis piepildās ar milzīgu prieku un siltumu. Bet ne tikai spēles un rotaļas te bērniem interesē. Abi lolojumi, bet īpaši dēliņš, labprāt iesaistās jebkādos lauku darbos. Jau no pusotra gada vecuma viņa mīļākā nodarbe ir zāles pļaušana, zāģēšana. Ja nav pa rokai viņa spēļu trimeris, vienmēr noder arī garāks koks. No agra rīta pirmais teikums – „tēti, celies, ejam pļaut zāli”. Gan viņš, gan vecāki vēl skumst, ka tik mazam cilvēciņam īsto pļāvēju nevar dot. Tik čakls palīgs laukos būtu liels atspaids. Arī pie malkas gādāšanas mazais ir pirmais palīgs, ja ne citādi, tad vismaz bluķīšus no traktora piekabes izripināt. Laikā kad tapa vannasistaba, dēls paziņoja, ka tajā smilšu bedrē, kas pavērās pēc vecās grīdas izņemšanas, viņam esot „darba vieta”. Stundām viņš tur šiverējās, gan veidojot mašīnām trasītes, gan kaut ko klapējot ar āmuru. Meitiņa, līdzīgi kā mamma, labprāt rūpējas par to, lai vāzē būtu svaigs ziedu pušķis, skaisti pasniegtas brokastis, visi priecīgi un mīļi.
Kad pagājušā gadā kāda vieda sieviete man sacīja „Tu saviem bērniem esi iedevusi visvērtīgāko dāvanu – dzīvi laukos”, sapratu, ka esmu uz pareizā ceļa un ar lielu pateicību saviem senčiem, saviem vecākiem, vīram un Visumam pieņemu to, ka man dota tāda paradīze zemes virsū!
Laura Ločmele (foto no personīgā arhīva)
